Dzīvē nu tā ir iekārtots, ka jau krietnu laiku eksistējam globālā ciemata ideoloģijas priesteru aktīvi kultivētās paviršās apziņas, virspusējo zināšanu un jelkādas robežas ignorējoša brīvā tirgus diktāta apstākļos - pat ja mēs kā indivīdi un, kā saka, dziļi dvēselē to nemaz nevēlamies. Mums vārdos labprāt patīk skandināt «izvēlies Latvijas preci» un «mazs un savs ir skaists», taču darbos nez kādēļ roka stiepjas pēc lētākas leišu desas un Holivudas popkorna. Tāpēc, pirms žvankstam par savu dižo patriotismu, der zināt, ka nacionālais dzīvesveids, gluži tāpat kā ekoloģiskais un viss cits veselīgais, prasa gribas piepūli un, jā, lielākus ieguldījumus - morālos un naudiskos. Protams, lētāk ir na haļavu veikt tos latviskos rituālus - nu, piespraust sev sarkanbaltsarkanu lentīti pie žaketes un kolektīvi papozēt ar savu plošku pie Rīgas pils vai kapiņos Lāčplēša dienā - nekā konkrēti atbalstīt nacionālo kino, teātri, mūziku, literatūru, nopērkot biļeti uz latviešu dokumentālo filmu vai izlasot kādu latviešu romānu (vieglāk taču ir pavemt internetā «tas viss ir sū…» nelasot un neredzot). Arī «tās latviešu filmas» taču būs televizorā, priekš kam naudu tērēt. Tikai nevajag bla-bla-bla par ārprātā dārgajām biļetēm uz muzejiem, latvju kino, nopietnu koncertu un labu teātri - patrioti, vai esat kādreiz aizdomājušies, ka izcila latviešu mūziķa vai aktiera vienas dienas darbs jūsu acu priekšā ir trīs līdz piecu alus pudeļu cenas ekvivalents?
Tā kā šodienas fokusā ir nacionālais kinematogrāfs (kas pats par sevi ir izzūdošs objekts, jo nu jau arī pie mums reta filma top tikai par Latvijas finanšu līdzekļiem), svarīgi zināt pāris «bāzes lietu».
Bez ilūzijām - Holivudas okupācija
Eiropā t. s. nacionālā kinematogrāfija veido tikai 12-20% (dažādās valstīs skaitļi atšķiras, bet nekur nepārsniedz 20 procentu) no visa naudas apgrozījuma kinotirgū*. Pārējo tirgus daļu okupējusi Holivuda ar savu kinoprodukciju. Latvijā nacionālais un cits (Eiropas) kino attiecībā pret Holivudas daļu tirgū vispār ir katastrofāls - 7%, viens no viszemākajiem Eiropā. Taču ikvienā nelaimē var atrast vērtīgu ideju - ja jau Holivudas produkts ir tik nepārprotami uzurpējis monopolu kinotirgū, ir pēdējais laiks beidzot pieņemt striktu likumu par «Holivudas nodokli», kas nonāktu nacionālā kino attīstības fondā. Tas, lūk, būtu patiesi nacionāli un patriotiski (interesanti, ka tieši par šādu Holivudas antimonopola nodokļa ideju cīnās arī Krievijas Valsts domē un visi nacionālo kultūras industriju glābšanas idejas aizstāvji atzīst, ka pretestība no ASV ekonomisko lobiju un pat politiķu puses esot grandioza, - viela ļoti nopietnām pārdomām).
Tomēr pat tādās Eiropas kinolielvalstīs kā Anglija, Francija, Vācija, Itālija un Spānija jēdziens «nacionālās filmas» pieder XX gadsimtam, jo 96% filmu ir starpvalstu sadarbības projekti. Tiesa, par lokālā kinoprodukta ideju spītīgi spirinās Īrija un Skandināvijas valstis, kuras var atļauties finansēt «tīru» nacionālo kinematogrāfiju. Vērā ņemama un perspektīva ir britu pieredze - procentuāli aizvien vairāk specifiski britu jeb Made in England filmu top kopībā ar televīzijas korporāciju BBC, izrādās, kopprodukts ar TV ir arī īsākais ceļš uz starptautisko auditoriju (te gan jāņem vērā, ka tā ir visā pasaulē pagaidām dominējošā angļu valoda).
Viskūtrākie skatītāji - Latvijā
Nerunāsim par sapni, ka šīs t. s. nacionālās filmas varētu sevi dzimtenē «atpelnīt». Latvijai par labu nerunā arī fakts, ka pat starp Baltijas valstīm mēs esam viskūtrākie kinoteātru apmeklētāji - 2011. gada dati liecina, ka Lietuvā ar kino nopelnīti 10,7 milj., Igaunijā - 10,1 milj., kamēr LV - tikai 8,3 miljoni eiro (attiecīgi Latvijā ir arī zemākais kinogājēju skaits - Lietuvā - trīs miljoni, Igaunijā - divarpus, Latvijā - divi miljoni cilvēku, turklāt abās kaimiņzemēs apmeklētāju skaits ir ievērojami - par 14% - audzis, bet Latvijā tas krities par 2,1%, salīdzinot ar 2010. gadu). Ja tā ir vietējā kinotirgus kopīgā statistikas tendence, runas par patriotismu kā stimulu attiecībā uz latviešu kinematogrāfiju vispār kļūst nožēlojamas.
Kā glābt nacionālo kino?
Atbilde pašā saknē taču ir ļoti vienkārša. Vispirms ir nepieciešams, lai Latvijā cilvēki gribētu, vēlētos skatīties pašmāju kino. Vismaz tikpat dikti, kā tie grib kluknēt pie Ugunsgrēka vai Ēnu spēļu «seriāliem» (katru sēriju TV noskatās vismaz 80 tūkstoši cilvēku, bet parasti vairāk). Iedomājieties, ja arī latviešu filmas ar iemīļotajiem latviešu aktieriem kinoteātrī vēlētos skatīties vismaz puse no šī ļaužu daudzuma. Es neaicinu katru Latvijas iedzīvotāju ieņemt patriotiskā misionāra pozu un turpmāk arī dižveikala Izklaide un māksla plauktos izvēlēties Latvijas, nevis Holivudas preci - filmu. Vienkārši vēlos atgādināt, ka dejai ir vajadzīgi divi. Mākslinieks un viņa darba skatītājs. Un tad varam arī sākt strīdēties, kādam šim kino vajadzētu būt.