Kuri ir bijuši priecīgākie, gandarījuma brīži jūsu dzīvē?
Man jau tie priecīgie brīži ir bijuši šad un tad. Bet tie ir mijušies ar bēdīgajiem. Visjaukākā bija bērnība Tērvetē. Tad akadēmijas laiki. Tad - kad mēs, jaunie mākslinieki sākām, sekcija Mākslinieku savienībā. Tie bija brīnišķīgi laiki.
Kas bija jūs tuvākie biedri?
Boriss Bērziņš, Gunārs Cilītis, Vilis Ozols, Normunds Zvirbulis, daudzi tur bija. Daudzi tagad jau aizgājuši uz neatgriešanos. Izņemot Ozolu Vili.
Ar ko jūs atšķīrāties?
Šitā paaudze ir mūsu paaudzei absolūti sveša.
Jūs taču arī savā laikā ienācāt ar daudziem jauninājumiem.
Tie nav jauninājumi, tas ir švakrums. Kad viņi netiek tajā glezniecībā iekšā vai mūzikā... Ir tak visam jābūt iekšā, visai tai kultūrai un dzīves sajušanai, bet tagad - kas tas ir? Karjera tagad ir svarīga, vai? Runāšu tagad par mūziku. Es gribu klausīties Klasiku, bet klasikas jau vairs tur nav. It kā ir, bet viņi tur laiž tās tingeltangelīšu grupiņas, ko tagad taisa mūzikā. Dzirdēju sakām - esam demokrātiski. Tas skaitās tā, ka ielaiž šito popmūziku. Tam taču ir citas raidstacijas, kas raida tā, ka ausis džinkst ciet. Tieši tas, ka šitā mūzika, kas nav mūzika, aizķepē poras, tāpēc arī nav vairāk tās lielās sajūtas, mākslas sajūtas, dzīves sajūtas, kultūras sajūtas.
Tad, kad jūs ienācāt glezniecībā, jums bija tā lielā sajūta?
Jā, nu mēs jau bijām kā traki uz gleznošanu.
No kā jūs mācījāties, ko respektējāt tajā laikā?
Labu glezniecību. No mūsējiem ļoti laba glezniecība bija Rīgas grupai. Kur vien mēs varējām dabūt - franču mākslu, pa malu malām. Bija Maskavā 58. gadā tas jaunatnes festivāls, mūs noturēja par ārzemniekiem, jo mēs jau toreiz krieviski nemācējām, visur laida iekšā. Tur bija brīnišķīga pantomīma, Īvs Lorels. Pēc tam jau atbrauca arī tas ļoti slavenais Marsels Marso, ar ko Valentīna Zeile draudzējās. Visur, kur kaut kas vērtīgs bija, mēs kā traki skrējām.
Jūs sekojāt līdzi arī tam, kas notiek citās mākslās?
Jā, mums taču bija brīnišķīgi aktieri. Vienīgais, ko tagad vēl var skatīties televīzijā, ir piektdienu vakaros, kad atkārto teātra izrādes. Sebris, piemēram, Kihnu Jens, vai Radziņa - brīnišķīgi. Es jau uz teātri vairs neeju. Vienmēr, kad es aizeju, es viļos - domāju, tas ir teātris, fizkultūra vai kas? Tur no teātra nav nekā. Tie ļoti pašapzinīgie režisori uztaisa savas iekšas, kurās diemžēl nekā nav.
Jūs taču esat arī gleznojusi, piemēram, Helēnu Romanovu un Ģirtu Jakovļevu izrādē Lilioms.
Mēs draudzējāmies ar Helēnu. Viņa te bieži ciemojās. Ļoti jauki bija, kad viņa piesēdās pie klavierēm un dziedāja, un mēs visi dziedājām līdzi. Lilioms jau bija milzīgi skaista izrāde. Es atceros to vienu teikumu: «Tas jau nav godīgs cilvēks, tas ir mākslinieks.» Man tik šausmīgi patika.
Vai tad tā ir, ka mākslinieki nav godīgi cilvēki?
Nē, tā nu tīri nav. Tā es nedomāju.
Kādi bija jūsu pirmie panākumi? Teicāt, ka karjera tolaik nebija modē.
Pirmie panākumi bija... Mani jau vispār centās bāzt zem ūdens, jo es netaisīju tā, kā prasīja laiks un tā tālāk, bet tad es uztaisīju pirmo personālizstādi, un Oļģerts Briedis uzrakstīja tādu ārkārtīgi trāpīgu un feinu kritiku, kas saucās Skarbais skaistums. No tā visa mūsu grupa dabūja nosaukumu. Nu diemžēl mani vairs nevarēja pabāzt zem ūdens. Daļēji ar šo izstādi - kopā ar [Laimdotu] Mūrnieku un [Herbertu] Siliņu - mēs izstādījāmies Maskavā. Tūliņ Tretjakovs [Tretjakova galerija] nopirka darbus, un Maskava bija ļoti atzinīga. Tad jau Maskava mūsējiem bija dievs. 58. gadā, kad es stājos Mākslinieku savienībā, es biju pa visu tās mazo zālīti izlikusi savas bildes. Kalniņš [Eduards] bija pateicis: «Viņa nāk ar pretenzijām!» - un izšūpoja mani. Es par to Kalniņam vairs nedevu roku. Un uzmālēju Skulti ziemā. Tajā pašā gadā mani uzņēma tūlīt par biedru. Par kandidātu mani izšūpoja, bet par biedru uzņēma. 1993. gadā man bija Maskavā ļoti liela izstāde Krimas krastmalā. Tad jau arī mūsu oficiālie nebrauca, Boriss Bērziņš ar Rasmu Bruzīti atbrauca uz savu galvu ar rozā pušķi un atklāja, un tai izstādei bija lieli panākumi.
Vai jūs savu stilu, rokrakstu ātri atradāt?
Nē, es tādu stilu neesmu meklējusi. Es vienkārši gleznoju. Pirmais, kas mani «saindēja», bija Leo Svemps. Viņš bija pārņēmis Sutas studiju. Es vēl nebiju akadēmijā. Septembrī es gāju pie viņa un atceros šito teikumu: «Ja naktī nenāk miegs, kā gribas gleznot, ja nevar sagaidīt rītdienu, tad viss kārtībā.» Un man patiešām tā bija. Biju galīgi traka ar to gleznošanu. Akadēmijā pirmo gadu mani neņēma. Iestājos uzreiz otrajā kursā. Krievu laika pirmajā gadā vecākiem bija divas mājas, mamma vienu bija mantojusi, otru piepirka, un viena bija Jelgavā. Tad mani kā buržuju uzreiz neņēma, es biju kandidātos - to gan es atceros. Tad pirmo gadu es gāju uz Sutas studiju. Suta taisīja to filmu - Kauguriešus - un tikpat kā nenāca. Viņš tikai atnāca uz kompozīcijām reizi mēnesī. Es tieši uztrāpījos pirmajā reizē. Viņš paņēma manas kompozīcijas, kur ar zīmuli bija uzzīmēti čigāni, - kā es mācēju, tā biju uzzīmējusi, un viņš mani tik šausmīgi saslavēja. Es domāju - kas tā kompozīcija tāda? Es nekā nesapratu, nezināju vēl. Rudenī Svemps pārņēma studiju, tad es vienu mēnesi biju pie Svempa un akadēmijā iestājos tūliņ otrā kursā pie Tones.
Redzu, ka jums pie sienas arī Tones glezna. Kādi mākslinieki vēl jūs iedvesmoja?
Ko es tā īpaši mīlu - tas ir Konstāns Permeke, Brēgels, iznāk, ka beļģu mākslinieki. Modiljāni kādreiz. Kādreiz jau van Gogu esmu ļoti mīlējusi. Akadēmiju beidzot, es atceros, ka ievēroju Sezana principu, ka nevienā vietā nedrīkst atkārtot to pašu krāsu. Un no mūsējiem - Rīgas grupa: Kazāks, Grosvalds, tāpat Tone un Liepiņš. Mums jau ir brīnišķīgi mākslinieki! Purvītis to zināja, tāpēc viņš pirms kara veda tos labākos uz Franciju. Un tas būtu tā aizgājis, bet tagad nav neviena, kas par to rūpētos, vēl trakāk - visa mūsu glezniecība stāv Arsenāla fondos. Tas jau nu ir pilnīgs skandāls. Tagad vairāk runā par it kā laikmetīgās mākslas muzeju, kuras vēl nav, bet mūsu māksla - turpat Boriss, turpat Pauļuks stāv.
Jūs pieminējāt savu draugu loku un dzīvi visapkārt.
Man jau nebija draugi tikai no gleznotājiem. Es ļoti draudzējos ar mūziķiem - Valdi Janci, arī ar Ojāru Vācieti, Jāni Stradiņu. Man vienkārši tā prasījās visa, kas bija labs. Visam vērtīgākajam te bija jābūt. Arī Ziedonis reizēm iemaldījās, Čaklais.
Vai dzeju un mūziku var pārvērst glezniecībā?
Jā, vai dieviņ, kad Māris Villerušs, šausmīgi labs čellists, vilka lociņu, uzreiz redzēju. Tagad Māris runā, ka es esot viņu iedvesmojusi mūzikā. Es jautāju, vai nopietni tā bija? Viņš saka - protams! Viņš veda te savus mūziķus, arī Vasks te kādreiz bija, Plakidis.
Vai ir konkrētas gleznas, kurās jums izdevies iemiesot mūziku?
Nē, tā to nevar teikt. Es uz tādu jautājumu nemāku atbildēt. To tā nevar nošķirt. Mūzika jau ir devusi visam ļoti daudz. Tev ir jāpielādējas no visa kā, kas tev ir apkārt labs, un tad tu taisi savu.
Es agrāk bez mūzikas vispār nevarēju dzīvot un tagad arī nevaru, bet tās mūzikas vienkārši nav. Labākajā gadījumā sestdienu vakaros operas, bet man jau tās operas koloratūras - šitā.
Kuru cilvēku viedoklis jums bijis svarīgs?
Man svarīgi, ka es redzu - esmu uztaisījusi to, ko man vajag. Protams, es jau priecājos, ka Ojāram, piemēram, likās, ka tā mana glezniecība ir nezin kāda, tāpat Belševicai, bet tā ir cita lieta. Es par to nedomāju.
Vai mākslinieks pats vislabāk zina, kā viņam ir iznācis?
Droši vien, laikam gan. Kad ir iznācis un arī kad atkal nav.
Nav tā, ka patīk visas savas gleznas?
Nē, nē, un kāpēc lai man patiktu savas gleznas? Tieši otrādi.
Daudzi darbi joprojām ir pie jums. Kur vēl tie atrodas?
Muzejā ir ļoti daudz, vairāk nekā piecdesmit. Tretjakovam ir. Pa visādiem krievu muzejiem. Ārzemēs, piemēram, Francijā man ir trīsdesmit, es saskaitīju. Francija man tuva, tāpēc es arī tur izstādes vislabprātāk esmu taisījusi - divas Parīzē un vienu Tūrā. Tagad mani atkal aicināja uz Tūru, un es kā muļķe atteicu, ka man nav spēka. Idiote! Man taču spēku nevajadzēja, kaut vai sakārtotu un pati nebrauktu. Kaut gan man tur tik daudz draugu, ka es labprāt brauktu. Tūra - tā vēl ir īstā Francija. Parīze jau ir kļuvusi līdzīga visām citām pilsētām, iebraucamā vieta tūristiem.
Jūs bieži saista ar franču mākslas paraugiem.
Jā, franči un beļģi ir tie, no kuriem esmu mācījusies. Akadēmijā bija tāda ļoti inteliģenta bibliotēkas vadītāja, un viņa teica - nē, man tas īstais esot Itālija. Piemēram, kad es skatījos Botičelli tajā Ufici galerijā - Venēru no jūras izkāpjam, man likās, ka tā ir visskaistākā glezna pasaulē. Tāpat venēcieši, Mikelandželo... Visi romāņu mākslinieki.
Esmu ievērojis, ka visās izstādēs, pat lielos muzejos, ir mākslas darbi, pie kuriem cilvēki apstājas. Citiem paiet garām. Kāpēc tas tā?
Tas labums, kas nāk no tās bildes ārā, cilvēkiem, uz kuriem māksla runā, visiem ir tas pats.
Kā jūs domājat - vai māksla var jebkuru cilvēku uzrunāt?
Jebkuru laikam ne. Īpaši šodienas cilvēku, kas domā par nopelnīšanu un tā tālāk. Šitos cilvēkus - es šaubos. Nezinu. Katrā ziņā es esmu ļoti drūmās domās par nākotni. Kultūra iet, jau ir aizgājusi bojā.
Ko jūs lasāt?
Stradiņu Jānis man uzdāvināja savu jauno grāmatu par zinātni, tas ir šausmīgi interesanti. Es kādreiz domāju - ka varētu visu tā pārskatīt, redzēt it kā no augšas, bet tad es sev teicu: to jau tikai dieviņš var. Bet izrādās, Jānis arī visu pārskata. Viņš jau ir miljons. Tādu smadzeņu mums vairāk nav.
Jūs esat strādājusi dažādos žanros: akti, figurālas kompozīcijas.
Jā, akti bija visu laiku. Tad, kad es gleznoju aktus, mums bija studija [Laimoņa Mūrnieka vadībā], modeļi. Es tajos aktos ieliku visu, tas man sagādāja ārkārtīgu gandarījumu. Es ieliku visas savas jušanas. Bet tagad to aktu vairs nav, otrkārt, aktus sāk maisīt ar seksu... Nu, tas ir tik pretīgi, ka man bail, kaut gan maniem aktiem ar seksu nav nekā kopīga, un arī Pauļuks tā kādreiz teica. Tomēr es tagad domāju, ja arī tā studija būtu, varbūt es būtu atturīgāka.
Arī cirks mani vienmēr iepriecinājis. Klauni. Es nevaru pateikt, kāpēc, - krāsas un atmosfēra. Pārnestā nozīmē.
Kāpēc māksliniekam ir interesanti visu laiku cilvēka ķermeni gleznot?
Tāpēc, ka cilvēka ķermenis ir ārkārtīgi pateicīgs glezniecības valodai. Tā ir ļoti daudzveidīga. Bija tāds modelis - resnā Ieva. Viņa bija ārkārtīgi plastiska. Viņa mani arī ļoti iedvesmoja, kaut gan daudziem studijas apmeklētājiem viņa nepatika. Viņa bija tiešām ļoti resna. Plastika - tā ir atkal lieta par sevi.
Vai jūs nekad nav interesējis gleznot vēl abstraktāk? Jūs tomēr esat vairāk figurāla.
No abstraktajiem man ir paticis (Pjērs) Sulāžs. Bet tas ir tikai viens viņa periods. Tagad viņš man vairs nepatīk, kļuvis tāds tehnisks. Es biju Pompidū centrā pirms trim gadiem, kad man bija izstāde Parīzē. Bet kad viņš tās lielās gleznas ar tiem lielajiem laukumiem... Tad jau vienalga, tas ir abstrakts vai konkrēti.
Jūs neesat mēģinājusi tīri abstrakti gleznot?
Tīri abstrakti jau nu laikam ne, bet kaut ko esmu. Piemēram, kad es noskatījos Bergmana Ākstu nakti, - bet es nezinu, vai tas ir abstrakti vai nav. Arī Tērvetes pilskalnu, kaut gan tas arī nav gluži abstrakti. Es gribēju to zāli un tālāk tos mežus, to jušanu... Piemēram, šķūnis ar pārlauzto muguru. Tas bija deviņdesmitajos gados, kad es jutu, kā viss sabrūk - kā šķūnis ar salauztu jumtu.
Jūsu darbos ir arī simbolisks vēstījums?
Jā, kaut gan man nepatīk vārds «simbolisks».
Vai jūs redzat kādu, kurš varētu būt jūsu sekotājs?
To es nezinu. Es pa galerijām neeju, man nepatīk. Rudens izstādes bija arvien briesmīgākas, tur arī nebūtu ko iet vairāk, bet man jāsaka - nezinu.
Vai jūs tagad, pārskatot savus darbus, atklājat arī kaut ko jaunu? Jums vispār patīk pārcilāt vecos darbus?
Man nepatīk! Tas ir šausmu darbs un putekļi. Bet nu pēdējā laikā es esmu dabūjusi pārcilāt.
Nav tā, ka jūs pēkšņi ieraugāt kaut ko tādu, kas ir aizmirsies?
Jā, ir interesanti. Daudzko es ieraugu un domāju - velns parāvis, ko tik es neesmu samālējusi! Pa starpu jau ir arī štrunti. Piemēram, kad es taisīju diplomdarbu, es gribēju pirti vai cirku, bet man neļāva. Tad man lika gleznot «konsultāciju», tas bija Ugas Skulmes sievastēvs, kas apsēdās un aizmiga, pretī modelis sēdēja. Šitas man bija jātaisa. Mēs mocījāmies, mans meistars Liepiņš un es. Tagad es redzu tās papītes - uzmetumus. Bet es projām nemetu, iebāzu dziļi, dziļi, lai tās tur stāv.
Bet kuri darbi jums visvairāk patīk?
Tā es nevaru... Katrā ziņā es biju ļoti uztraukusies, kad man likās, ka Melnais pašportrets ir aizgājis garu ceļu. Bet tad es to atradu. Tas ir nevis tas, kas uz manas grāmatas vāka, bet tas otrs, kas ir jaunajā grāmatā. Es it kā guļu zārkā, bet sarkanās lūpas ir tās dzīves alkas. Visu laiku jau tā ir gājis - it kā izmisums un tā, bet līdz ar to es dzīvojusi arī esmu pa to laiku. Viss kopā man ir bijis - viss. Tad man draugi sacīja: tā jau ir drīzāk koķete! Tad es mālēju no jauna - vēl drūmāk, šausmīgi drūmi. Bet es skatījos uz to koķeti un domāju - velns ar ārā, viņa atkal ir dikti patiesa. Ir jau visi melnie šleijeri, bet ir jau arī tas... tas.