Proti, Igaunijā ārstniecības iestādēm jau kopš 2002. gada maksā nevis par katru manipulāciju atsevišķi, bet gan konkrētu summu par gadījumu - slimības ārstēšanu.
«Nākotnes vīzija, par ko mēs runājam jau vairākus gadus, ir, iespējams, iet uz diagnozēm balstīto grupu slimību apmaksām. Tas nozīmē visas slimības sadalīt pa diagnožu grupām un maksāt par diagnozes izārstēšanu,» skaidro R. Muciņš. Šādā modelī slimnīcām un citām ārstniecības iestādēm ir jādomā, kā saimniekot efektīvāk. Valsts tā var izvairīties no gadījumiem, kad ārsti pieraksta manipulācijas, kuras nemaz nav veiktas. Šobrīd Latvijā valsts apmaksā katru manipulāciju. Vienīgi slimnīcām ik mēnesi VM iedala konkrētu naudas summu, balstoties uz iespējamo pacientu skaitu, ar kuru tām arī jāiztiek.
Igaunijas Sociālo lietu ministrijas pārstāve Heli Paluste saka: Igaunija šādu sistēmu ieviesa pakāpeniski - soli pa solim, taču jau tagad tā ļauj novērtēt ietaupījumus un ļauj kontrolēt naudas izlietojumu.
«Ir jāveido tāda finansēšanas sistēma, kas rada nepieciešamību slimnīcām pašām domāt, sniegt izmaksu efektīvākus pakalpojumus. Piemaksa piemaksas galā absolūti to neveicina,» uzskata Latvijas Veselības ekonomikas centra vadītāja Daiga Behmane.
Par iespējām ieviest obligāto veselības apdrošināšanu pēdējo gadu laikā bijušas vairākas diskusijas, taču tas nozīmētu jaunu nodokli, iespējams, 20, 30 latu apmērā mēnesī. R. Muciņš par šā modeļa ieviešanu ir skeptisks: «Igaunijā ir viens ieņēmumu avots - darba alga. Tā krīzes laikā krītas, attiecīgi arī ieņēmumi krītas.» Latvijā veselības aprūpes galvenais ieņēmumu avots ir vispārējie budžeta ieņēmumi.