Latvieši, ebreji, ungāri
Diriģentu, abu māksliniecisko kolektīvu līderu Sigvarda Kļavas (Latvijas Radio koris) un Normunda Šnē (Sinfonietta Rīga) veidotā koncerta programma atbilstoši starptautiskās Eiroradio tiešraides mērķējumam Folk into Classics raudzīja, kā folklora virzījusies un turpina virzīties uz klasiskās jeb akadēmiskās mūzikas pusi. Šī vakara nozīmīgu daļu - tostarp pilnīgi visu Radio kora programmu - veidoja laikmetīgās versijas par latvisko. Gan latviešu jauno skaņražu - Līgas Celmas un Laimas Jansones - opusos, gan igauņu XX gadsimta vecmeistara, spilgta un nelokāma septiņdesmito un astoņdesmito gadu tā dēvētā Jaunā folkloras viļņa pārstāvja Veljo Tormisa Latviešu burdona dziesmas. Savukārt koncerta otrajā, Sinfonietta Rīga daļā Ērika Ešenvalda jaundarba Tīmekļi (koklētājai un kamerorķestrim) pirmatskaņojums bija likts tieši vidū starp klasiskiem XX gadsimta trīsdesmito gadu mūzikas paraugiem - krievu XX gadsimta mūzikas korifeja Sergeja Prokofjeva Uvertīru par ebreju tēmām (1934) un ungāru komponista, folklorista Zoltāna Kodāja Galāntas ciema dejām (1933). Tos orķestra mūziķi N. Šnē vadībā spēlēja ar smeķi, teju jau iejutušies ceļojošo klezmeru mūziķu ampluā vai paplašinātajā pūtēju sastāvā, ar izciliem klarnetes, flautas un obojas solo priekšvēstot šodien populāros «kāzu un bēru orķestrus».
Latvijas Radio koris, kura radošajā pieredzē ir pat sadziedāšana ar Suitu sievām, ir lielisks instruments netradicionālu, konceptuālu programmu īstenošanai. Tā vokālā daudzpusība no ziemeļnieciski akadēmiskas dzidrskaņas līdz īsti tautiskam toņa asumam Veljo Tormisa latviešu seno meldiju apdarēs un tādiem jauniem, bet senvēsturē atrastiem paņēmieniem kā šamanisku virsskaņu radīšana un folkloriski mikrotonāla intonēšana Līgas Celmas un Laimas Jansones darbos, jau pati par sevi bija koncerta virsvērtība. Vēl jo iespaidīgāka tā likās programmas īpašajā sakārtojumā, kur L. Celmas cikla Debesu sēta (2010) daļas skanēja pamīšus ar V. Tormisa Latviešu burdona dziesmām, tieši zelta griezumā izceļot Laimas Jansones Spēka vārdu pirmatskaņojumu, savukārt pēcvārdā - izjustu tautas dziesmu apdares žanra klasikas - Jēkaba Graubiņa Ej, saulīte, drīz pie Dieva! apdari.
Spēka vārdi un tīmekļi
Vēl nepretendējot uz meistardarbu kompozicionālajā aspektā, jaundarbs ir labs apsolījums, jo tas atklāj autores radošu pieeju kokles un kanteles izmantojumam. Te vērojams stīgu skārums visos iespējamos veidos, pat ar vijoles lociņu. L. Jansone «zina drēbi» ne tikai kokles spēles tehnikā, bet daudz dziļāk - kā etnomuzikoloģe, kura meklē saknes (latviešu tautas dziesmu vārdus un melodiskos kodus), lai iestādītu skaņuzemē pa jaunam. Pārsteidz drosme izmantot Radio kora solistes un solistus gluži kā īstus tautas teicējus. Ar šo neikdienišķo uzdevumu viņi tiek galā spoži! L. Jansones harisma viņas pašas opusā pagaidām visspilgtāk izpaužas improvizācijās. Nez ko ar Spēka vārdiem iesākt tiem, kuri ar improvizēšanu nav uz «tu»?
Laimas Jansones solistes potenciālu dramaturģiski iespaidīgā kompozīcijā izmantojis Ēriks Ešenvalds. Viņa Tīmekļi (vienlaikus urbāni globālie - Webs! - un pļavā zirneklīša austie), plaši, smalki un ar izdomu demonstrējot kokļu (etnogrāfiskās, elektroakustiskās) iespējas, ir īsts koncerts kokļu virtuozei un orķestrim, gudri atstājot vietu arī kokles improvizācijām. Vienlaikus te iekodēts daudz vairāk: tas, kā orķestra, konkrētajā gadījumā - bezmiega lielpilsētas simbola -, skanējums mainās, nomierinās un apskaidrojas, nonākot saskarē ar kokli, kas identificējas ar pavisam citu - dabas un cilvēku zaudētās iekšējās harmonijas pasauli. No urbānas pusmiega, džeza «elpošanas» (personificētas ar atbilstošiem stila elementiem un izteiksmīgu klarnetes solo) līdz dziļai ieelpai pie jūras. No smoga līdz svaigam gaisam. Turklāt šai autorkoncepcijai izdevies atrast tik daudz svaigu, neparastu krāsu gan kokļu, gan orķestra partitūrā.