Esmu novērojusi šo vietu dažādos laikapstākļos un, katru reizi to ieraugot, domāju vienas un tās pašas domas. Kā vilnis atnāca sentiments pēc dzimtā krasta, kas laikam īpaši raksturīgs cilvēkiem, kuri nāk no mazām valstiņām. Nelaime tikai, ka šīs izjūtas nav kam pastāstīt, jo te viss ir tik liels un plašs. Bet es turpinu meklēt veidus, kā piesaistīt sevi pie šīs fiziskās zemes stūra, kurā dzīvoju savu pašreizējo dzīvi, tāpēc arī padalīšos iespaidos par diviem patiesiem saskares punktiem.
Nesen tiku iepazīstināta ar vienu no lokālajām leģendām. Aptuveni 30 km attālumā no vietas, kur dzīvoju, pāri šosejai stiepjas Fredija Vilsona ceļa pārvads. Fredijs ir dzīvs personāžs - kungs pusmūža gados ar baltu Ziemassvētku vecīša bārdu. Frediju droši vien varētu dēvēt par cilvēku ar īpašām vajadzībām, bet es drīzāk gribētu to formulēt kā cilvēku ar īpašu uzdevumu. Jau vairāk nekā 35 gadus katru dienu viņš pavada, neskaitāmas stundas stāvot pārvada vidū un ar gaisā paceltu roku sveicinot garām slīdošos automobiļus. Vietējie ļaudis, īpaši tie, kas šo ceļa gabalu mēro ik dienas, saka, ka Fredija sveiciens kļuvis par neatņemamu dienas sastāvdaļu, īpaši tiem, kas stūrē mājup pēc garas darbadienas, - tas ir kā «laipni lūdzam» sveiciens atgriežoties. Pēdējo gadu laikā Fredijs daudz slimojis, tāpēc tik droši vairs nevar paredzēt - būs vai nebūs ierastā sveiciena. Tas ir atvieglojums un neviltots prieks ieraudzīt šo nemainīgo tēlu, kas burtiski saka: «Kā es te stāvu...» Bet, kamēr Fredijs vēl var, sniegs vai lietus, - jābūt uz strīpas.
Un otrs piedzīvojums - bezvārdu pieņemtība. Kādā vecā, sarkanā koka mājā ik svētdienu kopā pulcējas draugu kopiena - kvēkeri. Viņi klusumā ienāk sanāksmju telpā, apsēžas aplī un caur aktīvu/koncentrētu, aptuveni stundu garu klusumu vienojas ticībā, ka Dieva klātbūtne ir šajā telpā un ikvienā dzīvā radībā. Ja Gars kādam ko atklāj, tad viņš šo klusumu drīkst pārtraukt un teikt to, kas līdzdalāms, bet var arī neteikt neko un turpināt būt kopā klusā apcerē un meditācijā. Tāda ir viņu pielūgsme - vienkārša, skaista un visus ietveroša. Pat pēc sapulces beigām neviens nav spiests runāties un censties pierādīt savu pārākumu citu priekšā. Ilgtspējīgums, vienkāršība, vienlīdzība un miers caur ticību, tādi ir kvēkeru vadmotīvi ikdienas dzīvē - kopā būšana uzlādē baterijas, un viņi dodas dzīvē, lai kalpotu. Tur es sastapu arī kādu sirmu kundzi, kas bija labi informēta par cilvēktiesību aizstāvības grupu Helsinki-86. Viņa bija patiesi ieinteresēta, kas šodien notiek Baltijas valstīs. Un tā pēkšņi pasaule paliek maza un kopēja.