Kuriozākais varētu būt Krievijas gadījums. Tikai pāris nedēļu pirms Kopenhāgenas konferences par prezidenta padomnieku klimata jautājumos iecelts līdzšinējais Valsts hidrometeoroloģijas pārvaldes vadītājs Aleksandrs Bedrickis. Vīrs šķiet kompetents un Pasaules Meteorologu organizācijas prezidents lai, tomēr nenopietna ir attieksme, ka nu viņam rekordīsā laikā jāsagatavo Krievijas oficiālais viedoklis, kas tiks pausts pasaules līmeņa vadītāju konferencē, kurai citi gatavojušies gadiem. Vai ASV un vēl pāris «lielo spēlētāju» gadījumā - pretojušies gadiem, kas, domājams, ir sekmējis daudzmaz reālistisku plānu radīšanu.
Savukārt divu citu gigantu Ķīnas un Indijas atbalsts un ieguldījums kopējā lietā vispār nav tik viennozīmīgs. Tās piekritušas samazināt nevis izmešu daudzumu, bet gan to intensitāti. Tas nozīmē, ka nākamajā desmitgadē Āzija siltumnīcas efekta gāzes radīs vēl vairāk nekā līdz šim. Atšķirība būs tāda, ka nākamības izmešos jaunāko ražošanas tehnoloģiju dēļ būs procentuāli mazāk CO2. Sevišķi Ķīna par primāro izvirza ekonomisko izaugsmi, bet viss pārējais, ieskaitot ANO Klimata izmaiņu starpvaldību darba grupas (KISD) atzinumus, kas pašlaik pretendē uz tādu kā pēdējo zinātnes un objektivitātes galavārdu, lai pagaida.
Ķīnas attieksmi var saprast. Sapriecājusies par «nebeidzamās» izaugsmes un ienākumu avotu - ASV, tā pārdesmit gadu ir blīdusi faktiski visās ražojošajās nozarēs, ieskaitot patiesībā ne sevišķi rentablās, un tā vienkārši ņemt un pārtraukt to visu, maigi izsakoties, nav iespējams. Runājot konkrēti, tas var nozīmēt visu ko līdz pat revolūcijai. Ne velti vēstures analizētāji atzīst, ka tautas nemieri rodas ne tikai no grūtas dzīves, bet bieži vien tad, kad, baudījuši ko labāku, ļaudis tiek spiesti dzīves standartus pazemināt. Viens no iespējamiem Ķīnas nākotnes scenārijiem šai ieskatā iederas vairāk nekā labi, un kompartijas bonzas to pieļaut netaisās.
Kastu sociālās sistēmas un citu nebūšanu mocītajā Indijā daudzviet pat līdz Ķīnas standartiem vēl ir ko tiekties, tomēr kurināmā un degvielas problēmas šai valstī, kur mīt sestā daļa planētas iedzīvotāju, ir jo akūtas. Indijas lielais enerģijas avots ir akmeņogles. Indija ir trešā pasaulē lielākā akmeņogļu ieguves valsts, bet tā ir arī trešā lielākā to patērētāja un ievērojamu vairumu ogļu importē. Attiecīgi pavisam racionālu apsvērumu dēļ kā alternatīvā degviela un kurināmais Indijā pašlaik tiek subsidēta pat dīzeļdegviela un petroleja. Indija arī plāno līdz 2022.gadam investēt 20 miljardus dolāru saules enerģijas izmantošanas attīstībā un ir viens no uzskatāmiem piemēriem, ka ne jau globālās sasilšanas jautājums vien liek steigšus meklēt alternatīvus enerģijas avotus. Tradicionālie samērā drīz vienkārši beigsies.
Uz fosilajiem resursiem sēdošajiem Saūda Arābijas prinčiem savukārt Kopenhāgenā paredzama pavisam alternatīva programma: prasība kompensēt bioetanola un citu ekoloģisko fīču radītos līdzšinējos un turpmākos zaudējumus. Un viņi nebūt nav tā lielākā Kopenhāgenas entuziastu problēma.
Pamatīgu melno PR visam pasākumam, sākot ar KISD akadēmisko kompetenci, ko jau tāpat apšaubījuši pētnieki ārpus tās, sataisījusi plašsaziņā noplūdusī Austrumanglijas Universitātes Klimata pētījumu centra darbinieku e-sarakste. Tajā lasāmais ļauj domāt, ka notikusi manipulācija ar datiem, lai tos piemērotu jau gataviem globālās sasilšanas cīnītāju argumentiem. Pat ja KISD iekšējā izmeklēšana to spēs paskaidrot, paliek vairāki plašsaziņā cirkulējoši un cienījamu akadēmisku autoritāšu aizstāvēti pretargumenti, kas pašos pamatos apšauba globālās sasilšanas pretinieku centienus.
Pirmām kārtām ir argumentēts viedoklis, ka klimata sasilšana izraisa paaugstinātu CO2 rašanos, nevis otrādi. Tikpat pamatoti ir uzskatīt, ka klimata sasilšana ir tieši atkarīga no Saules aktivitātes, kas nu nekādi nav saistīta ar mūsu izdarībām. Tad vēl vienkāršais fakts, ka lielāko CO2 daudzumu atmosfērā rada pasaules okeāns, kam seko vulkāni, veģetācija un dzīvnieki. Tikai pēc tam un samērā nenozīmīgi esot cilvēku radītie izmeši.
Patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu starp globālās sasilšanas karsējiem un to skeptiskajiem atvēsinātājiem. Pragmatiski raugoties, Latvijas tūlītējais labums tai visā ir CO2 kvotu izpārdošana lielajām ražotājvalstīm un tuvākajā nākotnē - bioetanola un biogāzes tirgošana, ko, pēc speciālistu aplēsēm, Latvijā varētu saražot ar pārprodukciju.