Brīdī, kad viņus sastapu, divās dienās bija jāsagatavo apjomīga, sarežģīta programma, kuru šomēnes jādzied četros koncertos Īrijā. «Desmit lielu, agrāk nedziedātu Arvo Perta un īru komponistu skaņdarbu, kurā katram teju jādzied sava balss,» Bruno izstāsta, ka gadā jāsagatavo vismaz 60 programmas -katram koncertam cita.
Fiziski gan nav iespējams dziedāt pēc kārtas astoņas stundas. Tāpēc ikdienas mēģinājumi ilgst no plkst. 10 līdz plkst. 13.15. Bieži jānāk arī svētdienās, daudz jāstrādā individuāli. «Jāiemācās mājās un pie vokālā pedagoga, jāatdzied diriģentam Mārim Sirmajam pa vienam, divreiz gadā ir atestācija,» Ilzei jau pirmajās dienās sabrukušas ilūzijas, ka korī būs viegls darbiņš. «Jauns, nepieradis dziedātājs pēc pirmajām trim dienām jau ir galīgi bez balss. Man pirmajās nedēļās sākumā visu laiku reiba galva,» atminas Bruno. Aiz skaistuma, ko bauda klausītājs, stāv milzīgs darbs, nervu un emocionālā slodze. Cieš gan kaimiņi, gan bērni. «Tikai pateicoties manai māsai, kura pieskatīja abus mūsu bērnus, varējām strādāt korī, studēt maģistrantūrā un braukt vieskoncertos. Pašreizējās krīzes iespaidā algas atkal krietni sarukušas: vidēji ap 300 latu uz rokas un braucienu guvums, t. s. dienas nauda.
Koris šomēnes atgriezīsies mājās starp koncertiem Hamburgā un Maskavā tikai uz vienu dienu. «Tagad braucieni ir kompakti, ar lidmašīnām. Bet vēl 90. gados braucām ar autobusiem. Ikarusos bez kondicionieriem sēdējām blakus pa divi un ejas bija piekrautas ar somām, stundām nīkām rindā pie robežas. Tualetes vietā bija pieturas mežā.» Padomju gados vilinājums bija iespēja tikt uz Rietumiem, toties tagad eksotika ir brauciens uz Krieviju: tāds gaidāms šomēnes uz Maskavu. Ar vilcienu. Pirms dažiem gadiem Diena novēroja, kā turpat vilciena plackartē ar sinepju plāksteriem tika ārstēta sasirgusi dziedātāja. «Vēl nesen ar visu bija jātiek galā pašiem, tagad ir ceļojumu medicīniskā apdrošināšana,» Ilze salīdzina apstākļu maiņu. «90. gados braukājot pa Itāliju, uz visu viesnīcu bijis pāris tualešu un viena dušas telpa, bet koncerti - simtiem kilometru attālumā. Labi ja trijos naktī iekrīti gultā, bet septiņos no rīta jau jābrauc uz nākamo koncertu valsts otrā malā. «Reiz numuriņā trijiem ar šausmām konstatējām, ka trūkst vienas gultas! Coro idioto (muļķu koris!) - tā burkšķot, menedžeris norādīja, kā nolaižama gulta skapis.»
Brīdī, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, koris Drohedā izmitināts divās lielās istabās - vienā visas dāmas divstāvīgās gultās, otrā - vīrieši, izcilo diriģentu Māri Sirmo un kora direktoru ieskaitot. Toties pēc pāris gadiem uzņemti jaunā pieczvaigžņu viesnīcā. Viskuriozāk klājies, kad atceļā no Bodenzē festivāla naktī uz ceļa salūzis autobuss. Vācijā nakšņot uz ceļa autobusā nedrīkst. Sarkanā Krusta darbinieki kori izguldījuši kādā šķūnī, izsniedzot segas un higiēnas piederumus. Ilze nožēlo, ka neraksta dienasgrāmatu. Tajā noteikti būtu ierakstāms, kā pirms dažiem gadiem pēc koncerta Maskavā svinēti Ziemassvētki. «No Rīgas paņēmām līdzi mazu eglīti un zirņus. No rīta iemērcu, lai uzbriest, pēc koncerta katlu ielikām vannā un ar lielo spirāli izvārījām.» Bufetniece viebusies, palūgta mikrovilņu krāsnī uzkarsēt speķi: vai tiešām to ēdīsiet?
«Agrāk komandējumos ņēmām līdzi visu pārtiku: konservus, zupas paciņas, cieto desu, maizi, pat kartupeļus. Smējāmies, ka tas ir mūsu «somu restorāns». Tagad galvenais paņemt: pases, notis, mapes, koncerttērpus, kurpes un dāmām - kosmētiku,» salīdzina Bruno. Tikko koncertējot Montrē kūrortā Šveicē, dzīvots numuriņā ar terasi un skatu uz Ženēvas ezeru. Ilze jūsmo: «Siltā septembra vakarā uz terases baudījām augļus un malkojām vīnu, klausoties, kā lejā restorānā spēlē džezu. Es sev iekniebu: vai neguļu? Parasti cenšamies braucienos lieki netērēties, taču šajā brīnišķīgajā vietā bija grēks taupīt!»