Mocarta Rekviēms, ar ko 30. martā sāksiet Sv. Jāņa baznīcā, ir viens no šiem hitiem?
Man pašam šķiet smieklīgi: vispirms nodziedam Rekviēmu un turpinām ar slavinošajām Glorijām. Mocarta Rekviēms ir viens no tiem lieldarbiem, kuri kora pastāvēšanas vēsturē dziedāti visvairāk - simtiem reižu visdažādākajās interpretācijās. Šo uzskaiti pat var veikt no kāda rūpīga korista veiktajiem pierakstiem notīs. Līdzīgi arī ar Karla Orfa Carmina Burana, kas skanēs 27. aprīlī. Protams, esam parūpējušies arī par jauno mūziku. Laikā, kamēr ar Māri Ošleju (kora direktoru) vadām šo kolektīvu, tā esence un galvenais mērķis visā notikumu burzmā jau 15 gadus ir garīgās mūzikas festivāls. Tajā koncentrējam pamatuzstādījumu atskaņot lielos darbus ar orķestriem, pasaules garīgās mūzikas šedevrus un veicināt jaundarbu rašanos. Mani īpašie sirdsdarbi ir iestudējumi: Onegera Žanna d' Arka uz sārta un Nāves dejas, Bakalova Tango mesa, Bernsteina Mesa, Tigula Dod, Dieviņi! ar Ginta Gabrāna scenogrāfiju. Lai koncerts nav tikai muzikāls notikums, bet gan notikums kā tāds. Lai, ienākot telpā, izjūti, ka domāts par visu: gan par vizuālo, gan muzikālo interpretāciju.
Es nevarētu iedomāties savu dzīvi, ja nestrādātu ar valsts kori Latvija arī tāpēc, ka tur man maksā pamata darba algu. Ar to varu dzīvot. Viss pārējais - par darbu jauniešu korī Kamēr... - ir tikai sociāls atbalsts. Ja strādātu tikai ar pašdarbību, būtu jāstrādā astoņos kolektīvos: katram viens vakars nedēļā, bet kāda tur vairs kvalitāte un pašatdeve? Uzskatu, ka cilvēkiem ir jāsaņem pēc viņu nopelniem. Tas būtu godīgi. Citādi sistēma sapūst. Un man ir jautājums, vai cilvēki, kuri vada procesu, savā atbildības laukā domā arī par sistēmu, kas to stimulētu?
Politiķu ieinteresētība un it kā izpratne, taču vienlaikus totālā bezspēcība reaģēt un kaut ko darīt ir vienkārši nogalinoša. Uzņēmējam vienkārši apstātos bizness, ja viņš nepārtraukti nedomātu, kā veidot jaunus produktus un uzlabot kvalitāti. Bet ko tu esi izdarījis, lai mani atbalstītu un stimulētu, lai es vēl labāk strādātu? Neko! Mēs vienkārši lēnām pūstam: ja tev, idiotam, ir gribēšana, tad rakājies un dari.
Parastais arguments: nav līdzekļu...
Bet Saktas puķu tirdziņu var uzbūvēt dārgāk nekā muzeju Rīgas biržā? Komiski. Pat nabadzībā ir jāmāk rūpēties, lai process ne tikai kaut kā saglabātos un stagnētu, bet būtu attīstībā ar perspektīvu. Bet tas ir jautājums valsts mērogā: kāda ir tieši tava stratēģija, kādu tu redzi Latvijas nākotni? Ļoti tuvredzīgi viss lielākoties notiek. Nav lielā redzējuma. Pietrūkst personību ar lielu redzējumu.
Neesmu nīgrs, bet man iedzeļ tas, ka atsevišķas sabiedrības sugas dēļ mūsu valstī ir zudusi spēja ticēt. Pat uz nabagu ar izstieptu roku jau skatās ar zināmu neticību: viņam tas ir bizness. Un ar sirdslēkmi uz ielas pakritis cilvēks citiem šķiet narkomāns. Un, pat ja tu patiešām ar visu sirdi un dvēseli gribi kalpot tautai un esi gatavs sevi nolikt uz šī altāra, - arī tam vairs neticēs. Es kļūstu tāds pats, un man no tā ir bail. Man ir bail no šīs šausmīgās cilvēku neuzticēšanās.
Pats arī esi no tās cietis?
Man tāds pārbaudījums bija 2008. gada Dziesmu svētki, kuriem veidoju noslēgumkoncertu. Es to izbaudīju līdz mielēm, kaut arī esmu ļoti gandarīts par rezultātu, jo tas bija mans ideāls, kas ir Dziesmu svētki: uz priekšu sperts attīstības solis, piedāvājot jaunu mūziku, taču vienlaikus atgādinot jaunajai paaudzei, kā skan Krauklīt's sēž ozolā vai Kur tu skriesi, vanadziņi - klasiskās latviešu tautas dziesmu apdares, kuras jau likās izslīdējušas no repertuāra. Izrādījām cieņu un godu vecmeistariem, kuriem šie izrādījās mūža pēdējie Dziesmu svētki. Tur bija esence no visa labākā, ieskaitot tautas sadziedāšanu un līksmošanu līdz rītam. Dziesmu svētki arī neaizgāja plāno ceļu, kļūstot tikai par šovu ar primitīvu repertuāru. Izdevās pacelt dziedošās tautas kvalitāti, pirmoreiz atļāvāmies sadalīt korus repertuāra grupās. Pret to bija ļoti liela pretestība. Pēc skates vietējais virsdiriģents mani presē pat nosauca par neģēli. Bet jautājums bija: vai mans mākslinieciskā vadītāja uzdevums ir nogremdēt labo koru līmeni un visus padarīt vienādus? Kāpēc? Izvēlēties tikai tādas dziesmas, lai visi var nodziedāt, ir sociālisma domāšanas līmenis. Bet es taču esmu par progresu, lai Dziesmu svētku kustība kļūst arvien kvalitatīvāka!
Esi iesaistīts arī nākamajos, 2013. gada, Dziesmu svētkos?
Tikai kā jebkurš pašdarbības kora diriģents, tikko ar Kamēr… piedalījāmies skatē. Bet uzņemties atbildību par Dziesmu svētku koncertu vairs negribu - tā ir milzīga, un tu nekad nevarēsi izdabāt visiem. Ir jābūt ļoti lielai pārliecībai. Es to ieguvu, veselu gadu diskutējot ar ļoti daudziem cilvēkiem: ko viņi gaida no Dziesmu svētkiem? Tomēr, lai cik liels būtu sabiedrības spiediens, nedrīkstu arī atkāpties no pārliecības, kas ir kvalitāte. Viss sākas ar diriģentu. Ja viņš pasaka: «Šī dziesma ir pilnīgs sviests,» arī koris tiek tā noskaņots. Izrādījās, ka tieši visgrūtākās dziesmas, kuras izpelnījās vislielāko pretestību no diriģentiem, kļuva par vismīļākajām: J. Mediņa Vasaras vakars, Ē. Ešenvalda Aizej, lietiņ!, A. Maskata Jāņu dziesma. Tu iemīli dziesmas, ja godīgi padari (diriģenta) darbu līdz galam. Kā tu vari iemīlēt, ja tikai spriedelē, vēl nezinot? Mūsu tautas dziesmas patiesība: «Acis darba izbijās, rokas darba nebijās.» Sāc darīt! Meklēt izpratni, ceļu.
Nav absurdi, ka pasaulslavenajam Kamēr... Rīgas koru skatē izliek atzīmes?
Jebkura uzstāšanās ir zināms adrenalīns un stress, tā ir kārtējā sevis pārbaude. Man ir interesanti ar kolēģiem diskutēt par interpretāciju un tendencēm. Bet mani vairs neiepriecina iegūtie augstie punkti, ja pašam nav gandarījuma par sniegumu.
Vai turpināsi iet konceptuālo programmu ceļu: Latvija Saules zeme, Pasaules Saules dziesmas, Mīlas madrigāli, Mēness dziesmas?
Līdzīgu ceļu tagad ejam ar Valsts akadēmisko kori Garīgās mūzikas festivālā. Jubilejas noslēgumam novembrī veidosim «salikto mesu» no dažādu autoru darbiem - simboliem, bez kuriem nevarētu iedomāties kora Latvija radošo darbu. Jāņa Zeltamutes liturģija (24.V) taps no visu laiku krievu autoru darbiem. Rudenī Maskavā dziedāsim latviešu komponistu mūziku ar krievu dzejnieku tekstiem.
Agrāk aicinājām vienu vai divus jaundarbu autorus. Tomēr kvalitāte un ieguldījums ir auglīgāks, vienai tēmai provocējot daudzus komponistus. Un kā šis starojums un latviešu mūzika pēc tam aiziet pasaulē! Piemēram, astoņu latviešu komponistu Mīlas madrigāli. Paskaties YouTube, kur tos jau dzied! Un tad vienā brīdī saproti, cik tas ir forši, ja ar savu komunikāciju un kvalitāti vari ieinteresēt ne tikai savā zemē, bet spēj savu nacionālo kultūru nest tālāk pasaulē. Tas ir vērtīgākais un labākais, ko es varu pēc sevis atstāt. Man šogad bija iespēja strādāt ar Nīderlandes nacionālo bērnu kori, veidojot lielu divdaļīgu latviešu mūzikas programmu. Aizkustinoši, kā Nīderlandes nacionālais bērnu koris dziedāja visu programmu latviešu valodā no galvas! Tas bija Nīderlandes mūzikas simpozijs, bet viņi izvēlējās latviešu mūziku, jo pēc spilgtajām mūsu koru un komponistu aktivitātēm pēdējos gados viņus ļoti interesē, kas notiek latviešu kultūrā. Nesen ar Lietuvas labāko kamerkori Jauna muzika sagatavoju latviešu mūzikas programmu.
Latviešu korus tagad apbrīno visur?
Latviešu koru skanējuma slava šobrīd jau ir starptautisks brends. Vārds «Latvija» jau ir zināmas kvalitātes garants, par ko sapņojam visās jomās, sākot no koka klucīšu ražošanas. Latviešu kora skaņas kvalitātē, manuprāt, galvenā loma ir mūsu vēsturei un ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, jo mēs šeit ļoti labi zinām, ko nozīmē vācu punktualitāte (pateicoties ilglaicīgajai «sadarbībai» ar vācu kundziņiem). Zinām, ko nozīmē skandināviskā atturība, emocionālā distance un arī skaņas instrumentālais dzidrums. Un zinām, ko nozīmē slāviskā emocionalitāte. Tieši šīs īpašības, atrodoties krustpunktā, ir mūsu koru kultūras esence. Ar to mūsu skaņa ir unikāla. Kad Minhenē uzstājāmies kopā ar ievērojamo latviešu maestro Marisu Jansonu un Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Mālera simfonijas atskaņojumā dziedāja arī Bavārijas Radio koris. Viņi dzied ļoti kvalitatīvi, taču Latvijas kora skaņai piemīt īpašs mirdzums. Latvijas koru kultūru cēlis darbs, kuru savulaik veikusi diriģente Ausma Derkēvica un Imants Kokars ar Ave sol (ieviešot arī vizuāli teatrālu kora priekšnesumu, kas toreiz bija sensācija). Pašreiz latviešu Nokia ir koru kultūra. Mēs laužam stereotipus.
Savā ziņā pat svētīgi, ka padomjlaikā, nedrīkstot attīstīt garīgo mūziku, komponistiem nācās strādāt ar citām idejām, piemēram, tautas dziesmu?
Tieši padomjlaikos izstrādātie kultūras kvalitātes rādītāji un prasības - īpaši mūzikas skolu sistēma - ir tas, uz kā šobrīd dzīvojam. Prasīgums un kritēriji agrāk bija ļoti augsti. Tagad ir daudz vienkāršāk: vari ieklepot divas skaņas mikrofonā un jau esi zvaigzne ar televīzijas šovu starpniecību! Bet no kurienes nākuši šodienas lielie talanti? No konkrētas mazpilsētas vai ciemata. Bet tur ir bijis viens cilvēks, kas ap sevi veidojis starojumu un izcilu, labu kori, deju kolektīvu vai tautas teātri. Cik daudz talantīgu mūziķu nākuši no Talsu slavenā Sprīdīšu bigbenda! Viss sākas ar iespēju. Ja skolā ir zēnu koris, puikām ir iespēja pagaršot, kas tas ir. Arī uzstāties kopkorī Dziesmu svētku estrādē. Un viņš to visu mūžu atcerēsies. No tā veidojas interese, enerģija un visa mūsu sabiedrība. No tā mazā impulsiņa. Bet tagad valda pārprasta, absurda demokrātija, vecāki var pateikt: mans bērns skolas korī nedziedās, nepatīk skolotājs… Man mamma nekad neatļāva diskutēt par skolotāja kvalitāti. Viņa teica: ja pats būsi labs, arī skolotāji būs labi.
Kā tiec galā ar kora Latvija kolektīvu starp disciplīnu, prasībām un demokrātiju? Klīst leģendas par ikgadējām atestācijām, t. s. Ziemassvētku atlaidēm.
Tas ir jautājums par atbildību. Latvijas sabiedrībā nekāds progress un attīstība nenotiek tāpēc, ka mīļā miera labad, lai neiemantotu ienaidniekus, daudzi dzīvo pēc iespējas neitrālāk, nekur neiejaucoties. Bet, ja tiešām esi apņēmības pilns, jābūt gatavam, ka tevi aplies ar dubļiem. Bet tad tu vismaz zini, ka ar savu degsmi un neatlaidību tu panāc progresu, ko izvērtē tikai laiks. Mana rīcība bija godīga, ar vistīrāko sirdsapziņu. Mans kritērijs bija profesionālisms. Kad mani aicināja vadīt kori Latvija, kādreiz slavenais kolektīvs bija katastrofālā situācijā, uz likvidācijas robežas, lēni satrūdējis. Tolaik likvidēja Filharmonijas kamerorķestri, deju ansambli Daile, Muzikālo teātri. Koris bija kļuvis par patvērumu cilvēkiem, kuriem nebija citur kur likties, viņiem maksāja nožēlojamus 40 latus mēnesī. Mēs ar Māri Ošleju saņēmām šādu «mantojumu». Toreiz bija iekšēja sajūta, ka man to nevajag darīt. Man nekad nebija vēlēšanās kļūt par kora Latvija māksliniecisko vadītāju. Man bija savi ideāli, impulsi un sapņi, jau 1990. gadā biju nodibinājis Kamēr…. Bija ļoti sarežģīts uzdevums: pie sasistas siles, kora Latvija kolektīvu bija jāsāk veidot pilnīgi no jauna. Bija vajadzīga drosme sākt procesu, sakārtot un vērst uz nākotnes skatu. Ir arī jautāts: «Dziedātājiem jāatdzied partijas? Šausmas!» Bet ko jūs propagandējat ar šo jautājumu? Bezatbildību? Ja dari darbu, tad izdari tā, lai nevienam nav šaubu. Lai kāptu uz skatuves, ir jābūt simtprocentīgi gatavam. Tu esi vienkārši neģēlis, ja ej uz skatuves un neko nevari. Tad tamborē mājās un dziedi tuvinieku pulciņā, bet nelien uz skatuves! Kas tur nav pareizs?
Vai mūsdienu profesionāļiem ir izaicinājums dziedāt latviešu klasiku?
Nekad neaizmirsīšu 90. gadu sākumā LTV rādītu epizodi, kur valsts koris izbraukumā pie Jāzepa Vītola kapa dziedāja Emīla Dārziņa dziesmu. Man likās, ka tas (veids, kā tolaik dziedāja!) bija vienkārši šausmīgi, pilnīgi nepieņemami - smagnēji un ļoti robusti. Latviešu mūzikas klasisko repertuāru pārsvarā dzied pašdarbība, galvenokārt - Dziesmu svētku dēļ. Koncertdzīvē ļoti mazs kvalitatīvs mākslinieciskais piedāvājums ar augstu provi ir hroniska problēma. Profesionālie kori dzied mūsu jauno mūziku, bet vai dziedāt klasiku šķiet nestilīgi? Man skolojoties, mūsu klasika bija pamats, bet tagad ir izaugusi vesela paaudze, kas latviešu klasiku nezina. Kad pēdējo reizi Latvijā ir izskanējusi kāda Jāzepa Vītola balāde? Man ir liels gandarījums atgriezties pie šīs mūzikas, ar kori Latvija vispār ļoti daudz uzmanības pievēršu a cappella dziedāšanai.
Kas tevi šodienas Latvijā visvairāk aizkaitina?
Ja esi nolikts negodīgā konkurencē iepretim īpaši izredzētajiem, tā sauktajiem galma cilvēkiem. 2005. gadā sniedzu atlūgumu, jo toreiz visiem valsts kolektīviem bija mainīts atalgojums, izņemot VAK Latvija. Bet kā varu nodrošināt kvalitāti, ja prasu no dziedātājiem rezultātu, bet nevaru dot neko pretī? Ļoti liels ir kora administrācijas ieguldījums, meklējot dažādus Eiropas fondus un citus veidus, kā piesaistīt līdzekļus, lai veiktu projektus ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski un uzlabotu gan māksliniecisko, gan finansiālo situāciju. Kora direktors Māris Ošlejs nesēž un nevaimanā, bet darbojas. Protams, visu laiku strādājam uz riska robežas, jo būtībā nevarētu atļauties neko. Tomēr valsts koris nekad nav pārtērējis budžetu un pēc tam vienkārši uzgrūdis nastu kādam citam.