Tieši tā - tam būtu jābūt īpašam nodoklim par šo demokrātiskai sabiedrībai nepieciešamo funkciju, nevis par «pakalpojumu», kā Kots uzreiz sāk putroties, un nevis tikai solidāri izpalīdzot tiem, kuri nevar atļauties skatīties satelīta vai kabeļtelevīziju.
Taču Kota aprēķini, ka trīs lati mēnesī būšot «adekvāta» maksa, nav pat apspriežami, pirms nav potenciālajiem maksātājiem skaidri un saprotami atbildēts, vai LTV un LR pašlaik samilzušo problēmu iemesls ir finansējuma trūkums vai tā nemākulīgs izlietojums. Kots nevar prasīt sabiedrībai maksāt par sava uzņēmuma bezjēdzīgi uzpūstajiem «neradošo» darbinieku štatiem un LR bijušā finanšu direktora nekompetenci. Tad, pirms runāt par finansēšanas modeli un apjomu, jānonāk līdz sabiedrības vairākumam puslīdz pieņemamam priekšstatam par to, kādiem jābūt sabiedriskajiem medijiem.
Tie nedrīkst konkurēt ar komerciālajiem un piepelnīties ar reklāmu, ziepju operām un izklaides raidījumiem. Tiem ir jāspēj piedāvāt informatīvus, izglītojošus, kultūras, arī specifiskus mācību raidījumus, augstvērtīgas ziņas, saturīgas politiskas diskusijas. Un jāmaina šo mediju uzraudzības modelis no partijiska uz tiešām sabiedrisku.
Ko no tā visa Kots pašlaik var piedāvāt, kad ir iztrenkājis talantīgo, taču dažiem pie varas esošajiem politiķiem netīkamo LTV Ziņu dienesta kolektīvu, iznīcinājis sabiedrības iecienīto De facto raidījumu, lāpa programmu ar importētiem seriāliem un baro skatītājus ar komerckanāla cienīgu reklāmas birumu? Un kāpēc sabiedrībai jāapmaksā Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļu sevis prēmēšanās un arī klaja raidījumu programmas cenzēšana, izdabājot pat Kremļa valdnieku pašsajūtai ar īstajā brīdī salūzušiem «horizontālajiem taimkodiem»?
Par sabiedrisko mediju nodokļa ieviešanu ir vērts nopietni diskutēt, taču Kots šo diskusiju sāk no ačgārnā gala. Nav nopietni prasīt, lai sabiedrība maksā par radošu un saimniecisku mazspēju un izdabāšanu ikbrīža partijiskai konjunktūrai. Jāsāk ar saturu un formu, kas aizstātu pašreizējo sājo ķīseli, jeb, kā tagad pieņemts teikt - ar «vīziju». Diemžēl Kota redzējums nesniedzas tālāk par trim latiem no katra maznodrošināto televīzijai.