Biedrības galvenais mērķis ir iesaistīt radošā procesā pēc iespējas vairāk jēkabpiliešu neatkarīgi no viņu profesijas un vecuma. «Mūsu izstāde ir par sapņiem, par cerībām, par to, ka viss ir sasniedzams, arī sapņi ir piepildāmi, ja vien mēs to gribam. Tas ir mūžizglītības projekts, lai cilvēki jebkurā vecumā kaut ko darītu,» saka Gita Cankale.
Kūdras putni
Biedrības Melnā muša darbības sākums bijis neparasts - Gita ar domubiedriem noorganizējusi vēl līdz šim nebijušu mākslinieku plenēru, kurā tika darinātas skulptūras no kūdras bluķiem. Ap Jēkabpili ir vairāki kūdras purvi, kūdras ražošanas nozarē strādā arī Gitas dzīvesbiedrs. Izstādes nosaukums toreiz bija No zemes - debesīs. No melnā materiāla tika izveidoti gan putni, gan eņģeļi, gan lidojoši zirgi, bet visvairāk pārsteigušas instalācijas no purva dzīlēs atrastajām koku saknēm, kas, iespējams, ir vairākus tūkstošus gadu vecas. «Mums izgrieza speciālus klučus no vēl nesadalījušās kūdras, noteikums bija, ka jāizmanto tikai dabiski materiāli, nedrīkst stiprināt ar kaut kādām plastmasām.» Plenēra atbalstītāji -kūdrinieki - esot bijuši aizkustināti, jo nekad vēl kūdra nav tikusi celta tādā godā.
Melnajai mušai ir bijusi gan sava Sapņu fabrika, gan darbnīca, kurā pirms Ziemassvētkiem ikviens jēkabpilietis varēja sagatavot sev karnevāla masku vai arī netradicionālu apsveikuma atklātnīti, bet pavasarī no papjēmašē tikuši darināti marta kaķi. «Man gribas, lai jēkabpiliešiem būtu iespēja savā pilsētā radoši izpausties. Citu reizi pat asaras birst, jūs nevarat iedomāties, cik skaistas lietas sanāk! Fan-tas-ti-ka! Vienkārši cilvēkus vajag iedvesmot un ļaut viņiem darboties.»
Par sponsoru trūkumu Gita nesūdzas. «Neviens jau nevar Melnajai mušai atteikt. Uzlidojam vēl un vēl, dīcam tik ilgi, kamēr paklausa. Un mums tik tiešām palīdz!»
Glezno visas
Gita priecājas par izstādes dalībniecēm, no kurām lielākā daļa tikai nesen sākušas mācīties gleznot, kaut arī mūžs jau ieritējis pusē. Rezultāti esot pārsteidzoši - Gita rāda kluso dabu, kuru gleznojusi Vineta, pēc profesijas friziere. Viņa pirms mēneša tikai pirmoreiz mūžā paņēma rokās otu un eļļas krāsas. Šuvēja Regīna uzgleznojusi sava mazdēliņa portretu, otra Regīna un Zenta ir inženieres, Valija strādā mērniecības birojā. Dažkārt darbnīcā iemaldoties arī pa kādam vīrietim, taču viņi ilgi neaizkavējoties, laikam kundzes ar savu enerģiju viņus atbaidot. «Tagad visi saka: depresija, krīze, bet, kad mēs sanākam kopā un sākam pindzelēt, tur ir tāds pozitīvisms un optimisms, nekādas depresijas, ne skumju, ne sāpju! Un sievietes, kad viņas sāk gleznot, atbrīvojas, atplaukst arī citās lietās, viņas atrisina tās problēmas dzīvē, kuras agrāk nevarēja. Viņas dzirksteļo, ir skaistas, koptas, lieliskas sarunbiedres.» Gita pati savu gleznu nosaukusi zīmīgi - Mēs katrs piedzimstam mazliet ar spārniem.
Apada kokus
Arī pati Gita nav profesionāla māksliniece, bet gan datorinženiere. Glezniecība ir viņas mūža aicinājums, sešarpus gadu mācījusies privātā studijā pie gleznotāja Kaspara Zariņa. «Viņš man iedeva to, ko es nevarēju jaunībā paņemt pati, - mācīja ne tikai gleznot, bet arī noticēt gan sev, gan arī tam, ka es citiem varu kaut ko iemācīt. Es jau neapsolu viņiem diplomu, bet dodu ticību, ka viņi drīkst un var gleznot neatkarīgi no vecuma.»
Gita Cankale jau četrus gadus ir arī Jēkabpils NVO Resursu centra valdes priekšsēdētāja. Viņa lepojas, ka pilsētā ir piecpadsmit aktīvu nevalstisko organizāciju. «Mēs darām it kā to pašu, ko visi, bet savādāk, neparastāk. Iedomājāmies uz pilsētas svētkiem apadīt kokus, izdarījām to, kaut arī visi Jāņi mums pagāja adot. Bet man patīk viss, ko izdara pats ar savām rokām. Tagad vēl pieteicos laukos mācīt zīdu apgleznot. Šī pasaule, kuru mēs paši radām, ir forša, jo tajā laimīgi jūtamies!»