Latvijas priekšvēlēšanu telpu satricinājuši vairāki skaļi prokrieviskas orientācijas skandāli valsts valodas kontekstā.
25. augustā Rīgā viesojās Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Viņa uzstāšanās laikā izteiktā frāze, kas latviski tika pārtulkota šādi: «Lieta jārisina tā, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti», uzgāza aukstu ūdens šalti uz visiem valsts politiskā spektra spēlētāju šaha galdiņiem.
Dažas dienas vēlāk - 30. augustā - Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļa administratīvi sodīja Rietumu banku ar 100 latu sodu par pārāk lieliem krievu (kirilicas) burtiem reklāmas plakātos Jūrmalas šosejas virzienā.
Vēl dienu vēlāk, aizcērtot durvis, satiksmes ministrs Kaspars Gerhards pameta TV5 raidījumu Bez cenzūras. Ministram bija nepieņemama raidījuma vadītāja Andreja Mamikina prasība sarunāties krievu valodā.
Vai tie ir vienas ķēdes atsevišķi posmi? Maskavas ārpolitikas oficiāls kurss? Vietējo partiju priekšvēlēšanu akcijas? Kam un kas ir izdevīgi?
Sākoties Putina ērai Krievijas ārpolitikā, tā arvien vairāk iegūst lielvalstij raksturīgu diplomātiju un ideoloğiju, kas balstīta uz ekonomisku sviru un interešu izmantošanu. Pēdējos 10 gados Kremlis daudz ko kopējis un mācījies no Vašingtonas. Krievija ir restartējusi attiecības ar ASV, kurās Obamas administrācijai būtiski nācās pieslīpēt diplomātiskos instrumentus sarunās ar Kremli.
Krievijas attiecības ar Latviju vienlaikus ir attiecības ar NATO un ES. Šeit vairs nav vietas aukstā kara terminiem un retorikai vai atklātam spiedienam. Dominējošs ir ekonomiski finansiālais pragmatisms, turklāt tas ir abpusēji izdevīgs un ilglaicīgs. Naftas produktu tranzītā caur Latvijas ostām ASV un Krievijas intereses saskan 100%: vieniem ir svarīgi pārdot, otriem - bez problēmām un garantēti pirkt. Latvijai atliek gudri un maksimāli iespējamā finanšu apjomā būt par izdevīgu starpniekteritoriju. Globāla enerğētiskā biznesa sadalījumā Kremlis nav ieinteresēts etnopolitiskās spriedzes radīšanā tranzītvalstīs. Dižķibeles seku likvidācijas periodā ir dzimis jauns ekonomisko attiecību modelis, kam nevar piemērot PSKP ideologa M. Suslova slaveno teicienu «Mēs uz ideoloğiju neekonomējam». Šodien naudu skaita gan Maskavā, gan Vašingtonā, gan Briselē.
Var uzskatīt, ka Lužkova vizīte Rīgā ir tikai biznesa (arī personīgā) sastāvdaļa. Valsts valodas tematika varētu būt ierasts tēla leksikons, kam nav nekā kopēja ar Kremļa ārpolitiku. Šoreiz tas ir ļoti neveiksmīgi pielietots.
Sākot ar Maskavas mēra uzstāšanos Rīgā, pa vidu ar Rietumu bankas plakātu nedienām pie Jūrmalas šosejas un beidzot ar Gerharda teatrālo Bez cenzūras pamešanu, visas dividendes no savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir saņēmusi tikai viena partija - VL-TB/LNNK. Izmaksājuši dividendes ir vietējie krievu tiesību aizstāvji un Maskavas impēriskā tēla veidoti politiķi. Vai tas nav 10. Saeimas priekšvēlēšanu paradokss?