Nelādzīgi pieaugušie bērnu grāmatās arī parādās jau labu laiciņu - gan Grundeisa-Millera-Kīslinga kungs Ē. Kestnera grāmatā Emīls un Berlīnes zēni, gan citi nejauceņi. Taču vienīgā grāmata, kur bērniem domāta stāsta ietvaros vēl darbojas tik izteiksmīgi nelāgi pieaugušie, kuri turklāt ir darba galvenie varoņi, ir Roalda Dāla Zobgaļi - un nu mūsu pašu latviešu autors Māris Rungulis (ilggadējs Zīlītes redaktors un daudzu bērnu grāmatu autors) sarakstījis Nekrietno Alfrēdu.
Lasot pārņem dalītas jūtas. No vienas puses - ja šo uztver kā dēku stāstu, tas ir ļoti jauks, sirsnīgs un pamācošs, bet ne didaktiski (kas ir ļoti svarīgi). Ļoti patika, kā pilsētas puika Eduards, kas iepriekšējā vasarā garlaikodamies bija kļuvis par visu kaimiņu biedu, pamazām, bet noteikti pārvērtās Nekrietnā Alfrēda baisākajā murgā - sak, dodiet tikai bērnam iespēju un ielieciet labus pamatus. Ainas ar puikas nedarbiem kā nelāgā večuka riebeklību slāpētājiem ir apbrīnojami jaukas. Taču no Māra Runguļa kā dabas drauga, turklāt reālistiski ievirzītā stāstā, man likās dīvaini sagaidīt zvēru (šai gadījumā visvairāk kaķenes un sikspārņu)absolūti nedabiskos izgājienus. Saprotu, ka liela daļa rakstnieku ir pilsētnieki, un jau sen esmu iemācījusies laist gar ausīm visādas zvēriem piedēvētas dīvainības, taču no Māra Runguļa to nebiju gaidījusi. Arvien vairāk urbanizējamies gan paši, gan mūsu bērni, un man drusku sāp, ja arī grāmatās (īpaši jau zinošu autoru darbos!) parādās blēņas.
Prieks savukārt par to, ka parādās arvien jauni latviešu rakstnieku darbi bērniem un arī to darbība risinās nevis kādā sapņu un fantāziju zemē, bet tepat un tagad.
Nekrietnais Alfrēds ir kašķīgs, nelāgs un zaglīgs pensionārs, kura klātbūtne un riebeklības mūža garumā kalpojušas kaimiņiem par nebeidzamu apgrūtinājumu. Viņš apmētā makšķerniekus ar akmeņiem, aizgriež kaimiņu kāpostgalvas, lai tās pārstātu augt, nosper viena kaimiņa cirvi un ieliek to otra šķūnītī un pat pārgriež bremzes pastnieces divritenim. Vārdu sakot, Alfrēds ir viens no pretīgākajiem večukiem, ar kādu varētu dzīvot kaimiņos. It kā ar to vien daudzcietušajiem mājas iemītniekiem nebūtu gana, vasaras brīvlaikā pie viena no viņiem dodas pilsētas radubērns Eduards, kurš iepriekšējā gadā darbojies kā teju trīs Lennebergas Emīli apvienojumā ar Karlsonu un vēl dažiem biedējošiem personāžiem. Mājas iemītnieki ir gatavi uz visu - bet tad izrādās, ka mazajam palaidnim šogad iepaticies terorizēt veco nejauceni. Jaunība, lai gan neapdomīga, vienmēr uzvar - tā ir mācība, ko nākas apgūt Nekrietnajam Alfrēdam.
Ko no tā apgūst bērni? Kā nu kurš, es domāju. Viens varbūt iedomāsies pienaglot pie grīdas svešu zābaku, bet cits paglābs no nāves bezpalīdzīgus kaķēnus. Tāpat kā pirms grāmatas lasīšanas. Bet lasīt ir jautri un patīkami.