Pāvela Prjažko Dzīve ir izdevusies (režisors - «jaunās drāmas» adepts Mihails Ugarovs) skatītājam pavēra durvis uz to amēbu dzīvi, kuru valodas krājums ir pārdesmit «mātes» vārdu un aiz kuru necenzētās leksikas (krievu teātrī to joprojām uzskata par provokāciju!) neslēpjas citas domas un tieksmes, kā piedzerties, pieēsties, nokniebties. Vjačeslava Durņenkova Romeo un Džuljetas parafrāze Eksponāti (režisors Aleksejs Žirjakovs, abas izrādes rāda apvienība teatr.doc) un Ņinas Beļeņickas luga par slavenāko PSRS bērnu Pavļiks - mans dievs, ko Jozefa Boisa teātrī iestudējis kinodokumentālists Jevgeņijs Grigorjevs un ko no trim minētajām kolēģi atzina par interesantāko. Izrāde uz pionieri - tēva nodevēju Pavļiku Morozovu - lika paraudzīties citām acīm. Bet kopā festivāls stāsta, lūk, ko.
Mazās formas
Mulsina lielās Maskavas tieksme uz mazām telpām. Piemēram, abas «uzlecošā» režisora Konstantina Bogomolova izrādes (A. Vampilova Vecākais dēls un īpaši šīs sezonas darbs - A. Ostrovska Vilki un avis, kas iestudētas t.s. Tabakerkā (Oļega Tabakova vadītajā teātrī)) piemērotas krietni lielākām telpām nekā nelielais pagrabs, kurā pārņem klaustrofobiska sajūta un trūkst gaisa. No deviņpadsmit Russian Case izrādēm tikai trīs bija uz lielās skatuves. Kategorijā Dramatiskā teātra izrādes uz lielās skatuves festivālā nominētas astoņas izrādes. (Zelta maskas nominantu skaits ir neierobežots - var būt kaut 20). Atliek secināt, ka «mazās formas» patīk Russian Case kuratorei. No redzētajām «lielās formas» izrādēm dzīva un interesanta bija vienīgi mums zināmā Kirila Serebreņņikova (Mirušās dvēseles Nacionālajā teātrī) B. Brehta / K. Veila Trīsgrašu opera uz Krievijā joprojām prestižākās Maskavas Dailes teātra skatuves.
Krievi un nekrievi
Krievu teātri pie dzīvības tur nekrievu izcelsmes vārdi. Režijas metru Kamu Ginku, protams, neviens vairs neuzskata par lietuvieti. (Viņa izrādes diemžēl kļūst aizvien dekoratīvākas, patētiskākas). Bet par vienu no talantīgākajiem trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoriem atzītais Mindaugs Karbauskis saknes neslēpj. Arī šogad iestudētajā Neizšķirts viņš apliecina sevi ne tikai kā iejūtīgu prozas dramatizētāju, iestudētāju, bet arī kā savas lakoniskās, lietuviešu teātrim raksturīgām metaforām bagātinātās valodas kopēju. Uz Akadēmiskā jaunatnes teātra skatuves pārnestā izrāde, kas veidota pēc Lietuvas ebreja Ichoka Mera romāna - par Viļņas geto Otrajā pasaules karā - motīviem, nav slikta, taču stāsts par izdzīvošanu necilvēciskajos apstākļos ir... pārlieku korekts? Aktieri romānu stāsta, neidentificējoties ar varoņiem. Pauzes aizpilda mazliet ornamentāla «kustēšanās» pa scenogrāfes Annas Fedotovas lakonisko, jēdzieniski ietilpīgo telpu ar garo galdu, krēsliem un šaha dēļiem, uz kuriem uz «būt» vai «nebūt» izspēlē geto iemītnieku partijas ar vācu komandantu.
Ārpusnieks ir arī Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, kura iestudētie Šukšina stāsti Nāciju teātrī izpelnījās labākās dramatiskās izrādes godu. Nominācijā Labākais dramatiskā teātra režisors līdzās A. Hermanim starp četrpadsmit nominantiem bija arī lietuvietis R. Tumins, kurš, nemitīgu skandālu pavadīts, jau otro gadu mēģina renovēt stagnējošo Vahtangova teātri. Vēl viens «baltijietis» - Jaunatnes teātra kādreizējais režisors Ādolfs Šapiro - iestudējis par pagājušās sezonas labāko operas izrādi atzīto G. Doniceti Lūciju de Lammermūru.
Krievi un karš
Tuvojoties Otrā pasaules kara beigu jubilejai, daudzas izrādes stāsta par karu - M. Karbauska izrāde, R. Tumina Troils un Kresīda, Novosibirskas teātra Makbets... Interesanti, ka arī ar karu tematiski nesaistītās izrādēs kā zīme tiek izmantots nacistiskās Vācijas tēls. Ar dziesmām (visvairāk cieš nabaga Marlēne Dītriha, pati nacisma pretiniece), modi un žestiem tēls ienāk gan izrādē Sieviešu krasts Vahtangova teātrī, gan jaunās drāmas patriarha Nikolaja Koļadas iestudētajā Ilgu tramvajā (Blānša ir miesās kupla blondīne ar erotisku noslieci uz jauniem zēniem, Stenlijs - izkāmējis fašistisks izdzimtenis), gan - pavisam intriģējoši - K. Bogomolova izcili iestudētajos Vilkos un avīs. Krievu kritiķi R. Dolžanskis, M. Davidova un J. Kovaļska koķeti izvairījās no jautājuma - kāpēc? Sak, mūzika esot laba. Manuprāt, krievu režisori šajās izrādēs norāda uz šodienas Krievijas un nacistiskās Vācijas līdzību. Atsauces uz pašu totalitāro režīmu adresātu nesasniegtu - dziesma Varen plaša mana zeme dzimtā un citi totalitārisma laika atribūti skatītājā raisa nostalģisku prieku, nevis smagas asociācijas. (J. Lužkovs apņēmies Uzvaras dienā Maskavā izkārt Staļina portretus.) Tāpēc īpaši novērtēju K. Serebreņņikova atklātību, B. Brehta Trīsgrašu operas atslēgas punktus - policijas korumpētību, politiķu patvaļu, harismātisku noziedznieku kronēšanu par sabiedrības autoritātēm - tieši saistot ar šodienas Maskavu. Bez fašistiem.