Situācija Krievijā ir tik nenoteikta, ka regnum.ru ziņu nosaukt par nepārprotamu Vladimira Putina vai Dmitrija Medvedeva signālu ir grūti. Kaut gan noskaņojums attiecībās ar Latviju pēdējās dienās ir acīmredzami drūms, jo nav izdevies iecerētais. Krievija bija ieinteresēta saglabāt savu diezgan aso pozīciju krievvalodīgo vidē ar PCTVL. No otras puses - tai izdevīgs būtu arī Nila Ušakova un Aināra Šlesera bloks, kas bija deklarējis savu interesi ekonomiskā un politiskā sadarbībā ar Krieviju. Nav izslēgts arī tas, ka Maskavā bijusi īpaša lobiju grupa Pjotra Avena vadībā, kas lobējusi Saskaņas centra (SC) intereses. Tāpēc ir saprotams, ka vēlēšanu rezultāti Maskavā radījuši zināmu īgnumu. Viņiem paliek cerība, ka Rietumiem patīkamā Vienotība un Valda Dombrovska valdība, kas saņēma Vācijas kancleres Angelas Merkeles padomu veicināt attiecības ar Krieviju, to traktēs kā mudinājumu sadarboties ar SC.
Valda Zatlera braukšana vai nebraukšana uz Maskavu, kas tagad tiek saistīta ar koalīcijas veidošanu, savukārt ir saistīta arī nozīmīgiem tautsaimniecības jautājumiem. Tas īsti neiet kopā, piemēram, ar Gazprom skandēto, ka viņiem šeit ir tikai biznesa intereses.
Krievijas ekonomiskās intereses nekad nav bijušas, nav un nebūs tikai ekonomiskās intereses. Krievijas valsts struktūra un vēsture rāda, ka viņu ekonomiskās intereses vienmēr tikušas samērotas ar politiskajām interesēm. Krievijas ekonomiskā doma vienmēr ir saistīta ar ģeopolitiskajām, stratēģiskajām interesēm.
Tad Kampara sāktās sarunas ir tikai koķetērija no Gazprom puses, vai arī tur paredzams kāds pozitīvs iznākums?
Gazprom un enerģētikas politika vispār tiek veidota Maskavā, un tā lielā mērā balstās uz tā saukto Karaganova - Bordačova projektu, kas runā par Lielo darījumu. Proti, ka Krievija vienojas ar ES par tai izdevīgu vienotu enerģētisko telpu, pretī prasot zināmu ietekmi pēcpadomju telpā un Eiropas kļūšanu par tehnoloģisko motoru Krievijas tehniskajai attīstībai.
Kādas pašlaik ir Medvedeva - Putina tandēma attiecības?
Pašlaik ir izšķiršanās moments. Vadītājs aizvien ir Putins, taču viņš ir tik rafinēts, ka nostāda Medvedevu neveiklā situācijā. Putins viņam ir atdevis risināt problēmas, kas pēc būtības pienākas premjeram. No vienas puses, Medvedevs ar to ir iekritis, no otras, - pamanās šādi nostiprināt pozīcijas. Tam kalpoja arī Jurija Lužkova epopeja. Tā parādīja pārējai elitei, ka Medvedevs ir stings vadītājs, kas savas grupas intereses stāda augstāk par visu. Cita problēma, ko lielā mērā sataisījis Putins un tad novēlis uz Medvedevu, ir decembrī gaidāmās Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas.
Tas rada arī ārpolitisko situāciju. Mēs bieži vien maz zinām, kas īsti veido Krievijas ārpolitiku. Liekas, ka to neveido Ārlietu ministrija, bet gan Putins. Reti kurš zina, ka viens no Putina galvenajiem ārpolitikas padomniekiem ir tāds Jurijs Ušakovs. Viņš ir ārkārtīgi ietekmīgs. Putina ārpolitikas stratēģijas štāba vadītāji ir mazpazīstami, lai gan ar viņiem attiecību trijstūrī Obama - Medvedevs - Putins ir svarīgi rēķināties. Ne velti ASV ietur politiku, ka jaunajām ES valstīm Austrumeiropā nevajadzētu būt ar Krieviju konfrontācijas pozīcijās, bet spert samiernieciskākus soļus pretī Maskavai.
Grūti to darīt, ja Krievija pati priekšā noliek it kā caurspīdīgu, tomēr necaurejamu šķērsli. It kā aicina Zatleru, bet tomēr ne.
Zatlera sakarā nepatīkami ir tas, ka Krievijas vadītāji šādi parāda visām Baltijas valstīm: mēs te nosakām darba kārtību, ne jūs. Tas ir samērā pazemojoši, bet tur neko nevar darīt.
Ne velti Zatlera vizīte tika atlikta pēc vēlēšanām. Es pieļauju, ka prezidentam jau tuvākajās dienās vēl pirms konsultācijām ar politiskajām partijām par premjeru un koalīciju pēkšņi piedāvās uz Maskavu tomēr aizbraukt un sāks šo jautājumu atkal kustināt. Visu Latvijai!, kam uzbruka regnum.ru, šobrīd ieņem tādu kā šaha spēles pozīciju, kad gājiens nav iespējams, nezaudējot figūru. Vienotībai sperot soli Krievijai vēlamā SC virzienā, pašreizējā koalīcija sabrūk. Un Krievijā nevienam neinteresē mūsu reālā iekšējā politika - tur viss ir vienkāršotā «fašisti - antifašisti» līmenī. Tomēr tik vienkārši nebūs arī viņiem, jo Krievija ir ieinteresēta sadarbībā ar ES, un šis viņiem ir galvenais jautājums arī attiecībās ar Latviju, ko mums jāprot aizstāvēt un pārstāvēt.
Jūsu minētais Lielais darījums principā izklausās pēc pašreizējās ES nostājas, kur arī tiek runāts par vienotu iepirkumu politiku.
Krievija uz Eiropu neskatās kā uz vienotu organismu, un tas arī nebūtu viņu interesēs. Krievija Eiropas līmenī par jēdzīgākām uzskata sarunas ar, piemēram, Vāciju, Franciju un Itāliju nekā ar Poliju vai Latviju.
Lielajā spēlē mēs diemžēl esam sīka vienība. Par mūsu vietu pasaulē diemžēl aizvien runā nevis ar Zatleru, bet Maskava ar Briseli vai Vašingtonu. Nav patīkami tā domāt un to dzirdēt, tomēr es uzskatu, ka mēs diemžēl aizvien neesam pilnvērtīgi ārpolitikas subjekti. Mēs aizvien esam globālās politikas objekti - tie, par kuriem spriež.
Tad rodas jautājums: vai Zatlera vizītei Maskavā vispār ir kāda jēga? Varbūt mums vairāk jārunā ar Briseli?
Jārunā ir ar abiem. Šīs vēlēšanas parādīja, ka mūsu sabiedrība diemžēl nav vienota, un etniskais jautājums aizvien ir svarīgs. Tas savukārt nozīmē, ka augstākajā politiskajā līmenī Krieviju ignorēt nav prātīgi. Zatlera vizīte par spīti visam varētu stiprināt Latvijas kā Eiropas valsts pozīciju.
Kā jūs vispār vērtējat 10. Saeimas vēlēšanu rezultātus?
Es domāju, ka zaudētāji tajās ir visi, jo nevienam nav stabilas, ilgtspējīgas programmas. Atkal nav runas par kompromisiem ekonomikas politikā, bet izvirzās etniskie un valodas jautājumi. Nākas piekrist tiem, kas iekšējo nestabilo procesu dēļ jaunajai koalīcijai un pat Saeimai neparedz ilgu mūžu. Tai izteikti trūkst nepieciešamās viengabalainības, lai pārdzīvotu gaidāmās grūtības ar nepopulārajiem lēmumiem par budžeta konsolidāciju.