«Mūsu organizācija 3400 biedru personā apsveic un atbalsta referendumu. Der atcerēties, ka krievu valoda, kurā pa visu pasauli izskanējuši lielākie latviešu rakstnieki Vilis Lācis, Andrejs Upīts, Jānis Rainis un citi, devusi latviešu literatūrai izeju vispirms uz Eiropu un pēc tam arī aiz tās robežām,» teikts vēstulē, kuru parakstījis organizācijas valdes priekšsēdētājs Vladimirs Bojarinovs.
Par spīti skanīgajam amatam, V. Bojarinovu kā literāro darbinieku Dienas aptaujātie Latvijas rakstnieki vai nu nepazīst, vai apraksta ne pārāk glaimojoši. Kāds literāts viņu nodēvēja par «visai viduvēja līmeņa dzejnieku, kurš padomju gados vairāk izcēlies kā iztapīgs činovņiks». Pats V. Bojarinovs telefonsarunā ar Dienu gan noliedza, ka vēstules rakstīšana nebūtu pašu rakstnieku iniciatīva. «Mēs interesējamies par visu, kas attiecas uz krievu valodu. Gribam, lai cilvēkiem ir tiesības runāt savā valodā,» viņš skaidroja. V. Bojarinovs tomēr atzina, ka vēstules rakstīšana bijis organizācijas valdes lēmums un pārējie biedri par to neesot aptaujāti.
Dzejnieks un bijušais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters šādai kaimiņvalsts kultūras darbinieku aktivitātei pārāk lielu uzmanību pievērst neiesaka. «Krievijā ir daudz rakstnieku savienību, tā pārspīlējot varētu teikt, ka viņiem ir tik rakstnieku savienību kā mums deju kolektīvu,» viņš norāda.
Savukārt rakstniece Marina Kosteņecka norāda, ka rakstnieku savienības savulaik Padomju Savienībā izveidotas, lai nodrošinātu valsts ideoloģisko kontroli pār radošajiem darbiniekiem, un tolaik bijušas patiesi ietekmīgas organizācijas, bet kopš PSRS sabrukuma zaudējušas savu sūtību un nozīmi un nepārstāv lielākās literātu daļas viedokli. «Savos laikos savienībā bija ļoti grūti iekļūt, bet tagad tās labākajā gadījumā ir kā kulinārijas pulciņš, kurā uzņem arī tādus cilvēkus, kurus par rakstniekiem dēvēt var visai nosacīti. Man viena paziņa no Maskavas nesen zvanīja - esot iestājusies. Labs cilvēks, visu mūžu centusies žurnālistikā, bet nu nav rakstniece,» ironizē M. Kosteņecka.