Kolekcijas unikālie eksemplāri - Trakais cilvēks ar visu Likvidatoru (Likvidators, Trakā cilvēka brālis) un Villijs (Praktiskie darbi jeb In the memory of Villy). Citkārt rodas iespaids, ka ērmi un paši stāsti palikuši vien tādu kā nevērīgu skicējumu līmenī - tāda ir Babuška (Kaimiņiene), aktieru triumvirāts (Aktieri) un meitene no titulstāsta. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka stāstītājas ķēriens autorei piemīt, tomēr stāstiņi šķiet pārāk virspusēji, pārāk vienpusīgi, pārāk sekli, pārāk...
Aizbāzīsim potenciālajam kritiķim muti - ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, dziļai, sarežģītai utt., utt. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, - un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā vai arī patiešām kļūs par prozu. Pirmais iespaids, kādu rada Želves proza, - vieglums un dzīvīgums, kas mazliet ietonēts ar nostalģiju un (paš)ironiju. Autore līdz ausīm iekšā realitātē, varbūt vienīgi matu gali lāgiem noplivinās kādās pārpasaulīgi metaforiskās sfērās, bet arī tie tiek nogriezti titulstāstā. Ne viens vien klasiķis pirmatklājēja priekā kārtējo reizi formulējis spārnoto domu, ka panākt prozā viegluma iespaidu - tas ir ārkārtīgi smags darbs. Nudien nezinu, kā ar viegluma/smaguma attiecībām ir Želvei, taču arī viņas stāsti nebūt nav tik vienkārši, kādi tie liekas pirmajā acu uzmetienā. Teiksim, citādi pagalam nepretenciozā Kaimiņiene - maza epizode no komunālā dzīvokļa sadzīves. Taču šo epizodi krietni augstākā līmenī paceļ stilistiskie pekstiņi: teksts rit aizgūtnēm, bezmaz galotnes norijot, klūpot pie punktiem, lecot pāri komatiem un uzplēšot mēli uz izsaukuma zīmēm; teksts pat ne plūst, bet virpuļo, nemitīgi aizšaujoties sānceļos, lai pēcāk atgrieztos pie vēstījuma centrālās ass.
Noprotams, ka stāsti nav rakstīti, domājot par apkopošanu grāmatā vai ciklā, tomēr dīvainā kārtā tie veido, neteiksim, pabeigtu, bet vienotu ainavu, kas jau pati par sevi vēsta par autores izkopto poētiku. Ainavas priekšplānā, protams, dzīvesprieks un nostalģija komplektā ar 90. gadu Rīgas sadzīves bildēm ar komunālajiem dzīvokļiem, dzelzceļa staciju bufetēm, videokasešu nomām un šņabi diennakts kioskos. Šai gadījumā mazsvarīgi nav arī tas, ka vairākiem garāmslīdošajiem personāžiem varētu būt reāli prototipi. Šo detaļu ir pietiekami maz, lai nerastos pusdokumentāls atskats pagātnē pēc principa «kad mēs bijām jauni», tomēr gana daudz, lai stāsti nepaliktu piesaistīti plakanajai papīra lapai. Taču, ja palūkojamies, kas ir aiz šīm norisēm, pareizāk sakot, kas paliek pāri no laika, notikumiem, emocijām, cilvēkiem - mirguļojošā haosa, ko dēvē par esamību. Stāsts, kas tiecas pārtapt mītā. Mīta jēdziens nebūt nav piederīgs homēriskiem aizlaikiem. Katrs laiks rada savus mītus; pareizāk sakot, lai rastos mīts, nepieciešams pavisam maz, kas gan parasti izrādās nepārvarami daudz - to izstāstīt. Kristīnei Želvei tas ir izdevies.
Pieļauju, autore gluži nav metusi rakstniecībai ar roku, par to varētu liecināt krājumā Mēs. XX gadsimts lasāmais stāsts Subretes dienas, kurā viņa parādās gluži citādā skatā.