Viņš bija kā dadzis acīs arī dažiem savējiem ar savu kāri panākt caurspīdīgu lēmumu pieņemšanu, skaidrību par finansējuma piesaistīšanu un urķēšanos vēl neskaitāmās lietās, kas nebija ar viņu saskaņotas. Komandas darbā tas varēja radīt spriedzi un kļūt traucējoši. Tiem, kas vēlējās Ģ. V. Kristovski pastumt malā, nebija jāiegulda lieli naudas līdzekļi melnajā kampaņā, jo politiķa raksturs un ambīcijas bija tam pateicīga augsne.
«Tā nav tiesa. To es apstrīdu. Neesmu izjutis, ka kāds priecātos par Ģirta neievēlēšanu. Cits jautājums, ka tas nebija milzu pārsteigums, jo aptaujas rādīja, ka viņa politiskā darbība netika labi vērtēta. Vēlētāji raudzījās pēc politiķiem, kas spēj vienot un radīt, nevis oponēt,» sacīja Vienotības valdes loceklis Edgars Jaunups. Uz viņu kā cilvēku, kas partijai piesaista ziedotājus, pirmo varētu krist aizdomas par slēptu prieku, ka iekšējais nemiera cēlājs ir palicis ārpus lielās politikas. Taču E. Jaunups publiski turpina cildināt kolēģi: «Man Ģirta tiešām žēl, jo viņš ir viens no pēdējo 20 gadu spilgtākajiem politiķiem, kurš nav zaudējis savu politisko kapitālu, par ko liecina lielais plusu skaits vēlēšanās.» CVK sniegtā informācija rāda, ka Kristovskim joprojām ir ļoti daudz atbalstītāju - viņu ar plusu ir atzīmējuši 8592 vēlētāji. No Vienotības kandidātiem Rīgas apgabalā vairāk piekritēju ir tikai finanšu ministram Andrim Vilkam. Taču 14 531 balsotājs Ģ. V. Kristovski ir svītrojis, kas arī noteica vēlēšanu rezultātu.
Cer uz jaunām iespējām
Interviju Dienai Ģ. V. Kristovskis šonedēļ atteica, jo esot nepieciešams laiks pārdomām, bet uz dažiem jautājumiem piekrita atbildēt rakstiski. Politiķis vēl nevarēja pateikt, ko darīs pēc valdības pilnvaru beigām, un nekomentēja ziņas par pāriešanu diplomātiskajā dienestā. Daži viņa kolēģi apstiprināja, ka bijusi doma sarunās ar nākamo ārlietu ministru apspriest iespēju Kristovskim turpināt darbu ārlietu sektorā, taču šīs ieceres publiskošana, iespējams, kļuvusi tai traucējoša. Uz vaicāto, kā ministrs juties, uzzinot vēlēšanu rezultātus, viņš atbildēja: «Sajūtas patiesībā nebija tik smagas, kā tas varētu šķist kādam, kas sevi iedomājas līdzīgā situācijā. Kā vienmēr, šādi brīži rada jaunas iespējas cilvēka dzīvē. To, ka tādas ir, esmu pārliecināts. To, ka mana pieredze un darba spējas ir augstvērtīgi pielietojamas, zina daudzi,» uzskata Ģ. V. Kristovskis. Rakstiskajam vēstījumam tomēr cauri jaušas aizvainojums.
Ģ. V. Kristovskis tiešām ir viegli aizvainojams un ātri iekaist. Bijušie partijas biedri TB/LNNK viņu dažkārt sauca par esmani - tas ir cilvēks, kurš bieži lieto vārdu «es» un varbūt ir pārmēru koncentrējies uz savu personību. Viņš labi jūtas, kad tiek uzslavēts, un nekautrējas par saviem labajiem darbiem pastāstīt pats. Taču tāds viņš bija vienmēr, bet tas nav traucējis ilgu laiku gūt politiskos panākumus. Pirms kādiem desmit gadiem Ģ. V. Kristovskis bija viens no populārākajiem politiķiem aiz Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Kā bijušajam aizsardzības ministram viņam ir lieli nopelni Latvijas integrācijā NATO. Kopā ar Robertu Zīli, Guntaru Krastu un Inesi Vaideri viņš bija TB/LNNK zvaigžņu komandā, kura 2004. gadā izcīnīja spožo uzvaru Eiropas Parlamenta vēlēšanās, iegūstot četras vietas. Komanda vēlāk gan sašķēlās. Visticamāk, pateicoties savam līderim, PS 2009. gadā guva labus panākumus Rīgas domes vēlēšanās, apsteidzot Jauno laiku. Kristovskis bija Vienotības priekšsēdis, kad tā pērn ieguva 33 vietas 10. Saeimā, bet viņa vadītā PS kopā ar tajā integrēto Lietussargu - vairākumu mandātu Vienotības frakcijā. Tagad no tā visa daudz kā vairs nav - PS ietekme pēc vēlēšanām Vienotībā ir ievērojami sarukusi, bet tās līderis palicis ārpusē. Vienotībā nebija izkoptas tradīcijas aizstāvēt savus ministrus pret konkurentu uzbrukumiem, taču šoreiz, iespējams, savu roku pielika arī savējie.
Kas šogad notika
Biežāk dzirdētais skaidrojums, kāpēc gada laikā strauji mazinājās Kristovska popularitāte, ir tāds, ka pie vainas ir viņa centieni kļūt par ārlietu ministru, kam viņš varbūt nebija tik piemērots. Ārlietu ministri vairāk vai mazāk ir bijuši pēc savas būtības diplomāti ar plašām zināšanām ārpolitikā. Taču šim apstāklim nevarētu būt izšķirošā nozīmē. Visticamāk, tas bija apstākļu kopums, jo pirms gada valdības veidošanas laikā par amatiem cīnījās ne jau tikai Kristovskis. Viņš savas ambīcijas darīja zināmas tad, kad juta - dalot krēslus, par viņu ir aizmirsuši. Vienotības sadarbības partnerim Aivaram Lembergam bijuši nosacījumi, kuros amatos Kristovskis nevar būt, kas sašaurināja iespējamo izvēļu loku, bet atgriešanos Aizsardzības ministrijas vadībā viņš nevērtēja kā iespēju izaugsmei. V. Dombrovska pirmajā valdībā Kristovski vispār neaicināja, jo toreiz pret viņu iebilda arī citi tā dēvētie oligarhi - tajā valdībā sākumā bija arī Tautas partija. Pret oligarhiem viņš cīnījās, jau būdams TB/LNNK. Kā toreiz, tā tagad šajā cīņā viena no problēmām varēja būt, ka politiķim pietrūka argumentu, lai pierādītu savu taisnību, un tad viņš izlīdzējās ar lozungiem un frāzēm, kas nav pietiekami iedarbīgs līdzeklis un rada iespaidu par virspusēju pieeju. Atbildot Dienai, Ģ. V. Kristovskis raksta: «Esmu pieradis spēlēt ar atklātām kārtīm, sev raksturīgā cīņā uzturot sabiedrības un valsts vērtību prasības pēc demokrātijas, pēc atklātības, pārskatāmības, taisnīguma. Tas neatbilda atsevišķu konkurentu, pretspēlētāju darbības manierēm un iecerēm. Nespēdami atklātā cīņā mani nostumt malā, «norakšanu» veica slēpti un aizmuguriski.»
Ģ. V. Kristovskis nespēja samierināties ar lietām, kas Vienotībā notika pretēji viņa priekšstatiem par labu pārvaldību un jaunu politisko kultūru, kuru vēlējās īstenot PS. Viņu uztrauca arī Vienotības pasivitāte Valsts prezidenta vēlēšanu laikā, neieguldot pietiekami daudz pūļu, lai nodrošinātu Valda Zatlera atkārtotu ievēlēšanu, kas radīja augsni baumām, ka kāds no Vienotības līderiem pats grib nonākt Rīgas pilī. Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, ar kuru kopā Ģ. V. Kristovskis izveidoja PS, atzina: «Kamēr Ģirts bija Eiropā, Latvijas politika būtiski mainījās, tā jau bija brutāla sistēma, kurā var jebkuru politiski norakt.» S. Kalniete uzskata, ka kolēģis ārlietu ministra amatā nav pieļāvis būtiskas kļūdas. Notikušais ar Ģ. V. Kristovski viņai asociējās ar reiz jau piedzīvoto - savulaik arī bijušo Tautas frontes līderi Daini Īvānu cilvēki bija gatavi uz rokām nēsāt, bet, kad viņš pateica skarbāku patiesību, sāka nievāt. Viņasprāt, ne tikai kā aizsardzības ministrs, bet arī kā iekšlietu ministrs 90. gadu vidū Kristovskis bijis labs. Toreiz viņš bija Latvijas ceļa biedrs un atkāpās pēc ieslodzīto izbēgšanas.
PS atšķīrās no Jaunā laika, jo tās līderi nebija apguvuši prasmi komunicēt ar naudas devējiem un atpalika no partneriem arī polittehnoloģiju izmantošanā. Kristovska kādreizējais domubiedrs Dāvis Stalts, kurš no PS šovasar izstājās kopā ar vēl vairākiem kolēģiem, nevēloties pāriet uz Vienotību, un ir ievēlēts Saeimā no VL!-TB/LNNK, atzina - partijā daudzi bija gatavi Ģirtam sekot, kā saka, caur ūdeni un uguni, bet viņam bija grūti uzreiz uzticēties šiem cilvēkiem. Tas ir kā apburtais loks - iepriekšējā pieredze, kas likusi būt uzmanīgam un aizdomīgam, kļuva traucējoša brīdī, kad viņš kļuva apvienības un partijas līderis, kāds līdz Pilsoniskās savienības izveidošanai 2008. gadā Kristovskis nebija bijis. Iekšējā spriedze radīja kļūdas, par kādu var uzskatīt arī uzstāšanos LTV publiskajās debatēs pirms vēlēšanām, kad viņš neveikli norādīja uz vēlētāju nespēju izprast atsevišķas lietas. D. Stalts uzskata, ka Kristovskis patiešām iestājās par tiesiskumu un demokrātiju, ir ļāvis cilvēkiem izpausties un attīstīties - ja viņš būtu spējis atzīt savas kļūdas un tās analizēt, ievērojami uzlabotu savu situāciju. Tas jau ir ieteikums, ko nekad nav par vēlu īstenot.