Esmu pretī vienmēr
Evita Sniedze
Bez Krodera Latvijas teātris XX un nu jau arī XXI gadsimtā nebija iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī.
«Mani nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski - jo neviena iekārta nav laba visiem,» smējās Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skāra tieši varas tēmu - tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.
Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā Trīs brāļu balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu, viņa izrādes pēdējos gados regulāri saņēmušas skatītāju balvu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru Labākā režisora balvu. Bet pāri visam - 56 gadi teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk nekā 40 lomu skolu teātrī un Ziemeļos), 136 iestudētas izrādes profesionālajos teātros plus 29 izrādes Ziemeļos.
Man likās, ka viņš dzīvos mūžīgi. Viņam arī. Galvenais viņa dzīvē bija māksla un mīlestība. Un abas viņš baudīja, un abām tām viņš kalpoja līdz pēdējam brīdim. Un dalījās tajā visā. Viņš palika teātrī līdz pēdējam brīdim. Citējot Hamletu: Tālāk tikai klusums... Citējot Kroderu: Mākslas funkcija ir attīrīt cilvēci. Un likt domāt, jo skaistums izglābs mūs visus.
Kroderam tagad ir viegli. Man jāskumst par to, ka kopā ar viņu aiziet laikmets un daļa Latvijas. Cik liela daļa - tas paliek manā ziņā.
Nu tā atbilde ir skaidra
Edīte Tišheizere
Teātra kritiķe, Valmieras Drāmas teātra literārās daļas vadītāja
«Kroders patiesībā nemaz neatgriezās no izsūtījuma,» nesen sacīja cilvēks, kurš daudz domājis par viņa dzīvi un mākslu. Tagad, kad uz Oļģerta Krodera mūžu iespējams paskatīties kā no binokļa otra gala, ieraugot visu pavisam citā perspektīvā, tas teikums, man liekas, patiešām izsaka visbūtiskāko. Ierauts citā, absurdā un varmācīgā realitātē, Kroders izvēlējās mākslu par īsto dzīvi. Visi turpmākie gadi bija tikai citāda - vieglāka, apsmejamāka, rafinētāka - izsūtījuma forma. Nemainīga palika māksla kā cēlonis, mērķis un attaisnojums. Krodera pēdējās izrādes Līgava bez pūra finālā mākslinieks, aktieris Robinsons ir vienīgais, kas pažēlo apsmieto varoni. Neko jau nepalīdz, bet pažēlo un uzņemas daļu viņas ciešanu. Visu mūžu režisors iestudēja Hamletu un meklēja īsto atbildi galvenajam jautājums - būt vai nebūt? Nu tā atbilde ir skaidra: nebūt izsūtījumā, ko piedāvā realitāte; būt un palikt paša radītajā īstenībā - mākslā.
Visu, ko gribējis, ir atstājis
Ivars Puga
Krodera students, Nacionālā teātra aktieris
Man ir tāda sajūta, ka viss ir kārtībā, jo Kroders ir aizgājis, zinot, ka viņš ir visu izdarījis, ko vajag. Kad es biju pie viņa vasarā ciemos, Kroders stāstīja, ka viņam tur sāp un tur, ar vienu ausi nedzird, ar otru - knapi dzird, un bez koķetērijas, ar viņam piemītošo humoru teica - nu laikam jau jāmirst nost, ko tur vairs. Katrā ziņā, viņš nav nomiris, viņš ir aizgājis. Ko mēs esam zaudējuši? Principā mēs neesam neko zaudējuši. Kroders ir tas gadījums, kad pārliecinoši var teikt, ka tā profesija nemaz nav tik gaistoša. Ja cilvēks atstāj tādas pēdas... Visu, ko viņš ir gribējis, viņš ir atstājis, visi, kuri ir gribējuši, ir no viņa paņēmuši. Viņš ir aizgājis ar garu šlepi, kura (labā nozīmē) viņam vilksies nopakaļ vēl ilgi, kamēr mēs to turēsim cieņā un godā. Galvenais, ko viņš ir iemācījis - nezaudēt humora izjūtu ne dzīvē, ne darbā. Galvenais gūt baudu gan dzīvē, gan darbā visos vecumos. Ģeniāli! Daudz vairāk teikumu nemaz nevajag. Un to, man liekas, savas dzīves garumā Kroders arī ir veicis.
Vīrietis ar lielo burtu
Ieva Puķe
Valmieras Drāmas teātra aktrise
Mums, ar to domāju sevi, Elīnu [Vāni], Krišjāni [Salmiņu] un citus mūsu vecuma cilvēkus, kas šeit ir teātrī, un arī vecākos kolēģus, kas daudz vairāk ar Oli ir bijuši kopā nekā mēs, viņš mums visiem bija kā tētis, varbūt, ka tā ir stulbi teikt... Es domāju, ka visām sievietēm kolektīvā Kroders bija ne tikai kā tētis, bet arī vīrietis. Kroders kā vīrietis ar lielo burtu. Šie pēdējie gadi - būt kopā ar viņu - bija absolūtākā Dieva dāvana. Pašlaik es jūtos tā, ka drusciņ pamats ir izsists zem kājām, ar viņu kopā ir aizgājis tāds laikmets, kad vīrieši bija vīrieši un sievietes - sievietes. Kamols kaklā stāv, bet raudāt īsti negribas. Jo, zinot Kroderu, viņš droši vien uz to visu skatās kaut kur no malas un smīn... Šeit tādas lielas raudāšanas nepiestāv. Protams, traģēdija ir, bet tā ir laikmeta mēroga traģēdija. Viņš tāpat būs ar mums. Viņa gariņš tepat pa teātri staigā. Viņš vienmēr būs mūsu atmiņās, lai cik tas banāli izklausītos. To atmiņu pašlaik ir tik daudz, un šobrīd tās ir tā sabiezējušas, ka man pat taustāmi liekas, ka viņš stāv man šobrīd blakus [telefonsarunas brīdī]. Šie gadi ar viņu bijuši vienkārši brīnišķīgi. Nevienā mēģinājumā pie Krodera nekad neesmu jutusi kādu neērtību vai sasprindzinājuma sajūtu. Viņš vienmēr ir mācējis mūs atbrīvot un vienkārši strādāt.
Viņu interesēja pasaule
Viesturs Kairišs
Teātra un kino režisors
Ko gan es vēl varu piebilst kopējā sentimentālajā un emocionālajā korī...
Šovasar es gribēju filmēt epizodes filmai Melānijas hronika par izvešanu uz Sibīriju. Pārsvarā izveda sievietes, bērnus un vectētiņus. Man gribējās radīt sajūtu - kas būtu tie sabiedrības slāņi, ja šodien notiktu izvešana. Mēģināju runāt ar Kroderu, lai arī viņš nofilmējas. Viņš parādīja, ka profesijā ir būtiski būt cilvēkam, ka tas ir pamats profesijā. Tādā ziņā viņš ir unikāls. Arī radošās neatkarības un inteliģences savienojums. Jebkurš kolēģis varēja ar viņu parunāt, patriekt visādus jokus. Viņam nebija profesionālā stīvuma, kas ļoti ātri uzrodas. Viena šāda epizode - es viņu vedu no Valmieras, Kroders sēdēja aizmugurē kā vienmēr, kaut ko pļāpājām. Es viņam sāku stāstīt, kā Vitgenšteins [Ludvigs] lasīja savas lekcijas un kā studenti klausījās un ka man tā situācija liekas līdzīga teātrim. Viņš to noklausījās, bet pēc pāris dienām zvana telefons, un Olis saka: «Kāds tur bija tas Jirgenšteins?» Viņš stāvot grāmatnīcā un meklējot. Tas viņu ļoti precīzi raksturo - viņam interesēja pasaule. Tas ir labs rādītājs, lai arī tu būtu interesants pasaulei. Viņu iedomājoties, vienmēr seja savelkas smaidā, vienmēr ir pozitīvas atmiņas. No viņa ir dzirdētas arī dažas izcilas rupjības. Tik paradoksālas rupjības, tādā līmenī, kādas viņš ir stāstījis man, būtībā nejaušam cilvēkam, arī ir kaut kas īpašs.
Jēgas iedevējs
Juris Bartkevičs
Krodera Liepājas Hamlets 1985. gada iestudējumā
Var pateikt tikai to, ka tie daudzie aktieri, kas ir bijuši viņa redzeslokā un gādībā, tie dzīvē ir ieguvuši tādu skolu... ne tikai skolu, arī dikti lielu cilvēcisku lādiņu. Tas ir nenovērtējams fakts manā aktiera mūžā. Tās sarunas, grāmatas un radošais darbs, kas viņa klātbūtnē saņemts, varbūt tā ir lielākā garīgā maize, kāda man dzīvē ir bijusi. Tas attiecas gan uz teātra mākslu, gan latviešu tautu. Tas, ko viņš kā riktīgs latvietis ir potējis iekšā saviem latviešu aktieriem... Katram dzīvē ir guru vai jēgas iedevējs, var teikt, man tāpat kā daudziem citiem gan Valmierā, gan Liepājā tas bija viņš. Man ir liels prieks, ka paliek portāls www.kroders.lv. Tās ir tādas skanīgas un atraktīvas atmiņas, labāk nekā ielu nosaukt. Ejot iekšā internetā teātra lietās, kroders.lv ir kā piemiņas zīme.
Atvadīšanās no režisora Oļģerta Krodera Valmieras Drāmas teātrī 18. oktobrī no plkst. 11.30 līdz 13.30. Gājiens no teātra uz Dīvala kapiem plkst. 14.
Es mēģinu būt atklāts
«Kādām likumsakarībām pakļauta cilvēka atmiņa? Vai tiešām mēs paturam prātā pašu nozīmīgāko, svarīgāko, spilgtāko no visa, ar ko mums mūža gaitās nācies sastapties? Tad kāpēc pats pirmais manas dzīves mirklis, ko atceros, ir tik necils un ikdienišķs - es raugos, kā mans tēvs liek pāri pleciem bikšu lences? Un viss, nekā aizraujoša vai satriecoša.»
«Acīmredzot arī pirmais gājiens uz teātri pieder pie sevišķi svarīgiem manas dzīves notikumiem. Visdzīvāk atmiņā palicis pats pirmais solis - kāpņu telpā satieku vecmāmiņu no blakus dzīvokļa. «Kur tad iesi tā sapucējies?» viņa vaicā. «UZ TEĀTRI!» es atbildu pilns bezgalīga lepnuma un ar augsti paceltu galvu dodos tālāk. Teātrī mani sagaida pavisam satricinoša norise - iepazīšanās ar pašu Eduardu Smiļģi. Viņš iznira manā priekšā kā pats Everests, tad ar runča graciozitāti atkāpās soli atpakaļ, pārlaida ar roku pār toreiz vēl pakuplajiem matiem, melniem kā raganas kaķis, pašķieba galvu, pasmaidīja un pacēla uz mani hipnotisku skatienu. Jutos kā trusītis žņaudzējčūskas priekšā un gribēju jau ņemt kājas pār pleciem, taču Smiļģa skatiens nebija ļauns vai nikns.»
«Tā jau kopš mazām dienām manī tika iepotēta vajadzība pēc mākslas, mīļu prātu gāju uz teātriem, arī uz izstādēm un koncertiem, tomēr pašos ķipara gados vislielāko prieku man sagādāja cirks, pirmām kārtām, saprotams, klauni. Tāpēc gluži dabiski, kad man pirmoreiz mūžā vaicāja, kas es būšu, izaudzis liels, atbildēju, ka klauns. Par toreizējā Salomonska cirka klauniem tiešām bija vērts jūsmot, viņi prata skatītājus izsmīdināt līdz asarām, tā ka pēc tam vēl vairākas stundas sāpēja vēders.»
«Uz vecāsmātes dāvinātās skatuves jau tajā pašā dzimšanas dienas vakarā notika pirmā izrāde, pagaidām, tā sakot, eksperimentālas improvizācijas stadijā - nomēģinot dāvanu. Drīz vien pirmajam solim sekoja nākamais. Pieaicināju trīsgadīgo mazo brāli, kas, acīmredzot apzinādamies situācijas nopietnību, uzņēmās direktora palīga un scenogrāfa palīga pienākumus, un pa abiem vienā ņēmienā nodibinājām Latvijas Kamerteātri.»
«No sākta gala esmu bijis pakļauts dažādu mākslu svētīgajiem iespaidiem, kas bija visdrošākais aizsargmūris mana rakstura tapšanas gaitā pret visu negatīvo un nelādzīgo ne tikai seksuālajā jomā vien. Vienlaikus šie iespaidi bija arī visaktīvākais pozitīvais spēks, kas rosināja daiļuma sajūtu, iekšējas harmonijas apjautu, līdzcilvēku izprašanu, saudzību pret visu Dieva radīto. Nešaubos, ka šādā veidā māksla iedarbojas uz jebkuru, tāpēc līdz pat šai dienai neesmu ticis gudrs, kāpēc tik niecīga loma mākslai tiek piešķirta jaunās paaudzes audzināšanā, kāpēc tik skopi to atbalsta.»
«Apbrīnojama bija ne vien mūsu klases audzinātāja milzīgā pacietība, bet arī viņa prasme runāt ar mums interesanti, bez plikām pamācībām, vairāk turoties pie netiešas audzināšanas, izmantojot dažādus konkrētus notikumus, liekot mums iejusties citu cilvēku krietnās un nekrietnās izrīcībās, stāstāmo aizvien uzsvaidzinot ar mums saprotamu humoru. Un mēs klausījāmies, uzklausījām savu skolotāju, pie viena pasmeldami arī dažu labu dzīves gudrību, kas bieži vien pēcdienās lieti noderējušas. Domāju, ka pats nozīmīgākais, ko guvām, bija cieņa pret otru cilvēku, lai viņš būtu kas un kāds būdams. Un vispirmām kārtām - pret sievieti.
Ar savu džentlmenisko izturēšanos pret maigo dzimumu to man mācījis arī tēvs. Bet tiešajai audzināšanai viņam pietrūka laika, viņš mūždien kaut kur steidzās vai arī, ieslēdzies savā istabā, rakstīja vai tulkoja kādu lugu teātrim vai romānu Grāmatu draugam. Kā nekā, mēs četri cilvēki, visi gribējām ēst, gribējām pieklājīgi apģērbties. Bet tie bija vispārējie saimnieciskās krīzes gadi, nopelnīt naudu cik necik pieklājīgai iztikšanai nemaz nenācās daudz vieglāk kā tagad.»
«Latviešu valodas izjūtu mums potēja Endzelīna skolnieks (šodien pazīstamais literāts Valdemārs Ancītis ir viņa jaunākais brālis, kas arī mācījās viņa klasē). To viņš darīja kaismīgi un ar absolūtu pārliecību, ka nekā svarīgāka par latviešu valodu pasaulē nav un nebūs. Ne jau nu gluži visus, bet dažu labu tas galu galā ietekmēja, un, kopumā ņemot, mūsu zināšanas latviešu gramatikas jomā nepavisam nebija stāvus zemē metamas.»
«(..) par krietnu lasītāju mani padarīja galvenokārt Jaunības bibliotēka un paša libido, uz teātriem es skrēju pats bez mudināšanas, un tēvs šai sfērā nemaz necentās iejaukties. Bet viņš laikam saprata, ka uz ne sevišķi reklamētajām un ļaužu masās ne pārāk populārajām mākslas darbu izstādēm neviens padsmitgadīgs zaļknābis bez īpaša stimula nejozīs. Tāpēc kopš mazām dienām viņš regulāri mūs abus ar brāli [Robertu] ņēma līdzi uz katru šādu izstādi, iekams mēs paši neiekustējāmies.»
«Gribot negribot jāatzīst, ka kāda žurnāla numurā esmu raksturots diezgan trāpīgi: «Oļģertam Kroderam joprojām jautrība un dzīvesprieks ir visraksturīgākās īpašības. Viņu labi pazīst visdažādākajās aprindās. Raksturīgā gaitā ar «propelleri» kaklasaites vietā un pirkstiem vestes kabatās viņš trauc pa mākslas iestāžu gaiteņiem, brīžam strauji steigdamies klāt kādam pēkšņi pamanītam paziņam.»
«14. jūnijā mani gaidīja divi nozīmīgi notikumi - eksāmens krievu valodā un gājiens uz kinostudiju, kur man bija paredzēta kāda epizode filmā par Emīlu Dārziņu un Volfgangu viņa paša tēva lomā. Iepriekšējo dienu pavadīju visai bezrūpīgi, jo interesēties par krievu valodas vokabulāru tā kā bija par vēlu. Ja jau gada laikā neesmu ticis tālāk par absolūtu nezināšanu, nav ko cerēt vienā naktī kaut ko labot. No rīta ielavījos Baņutas ģenerālmēģinājumā, vakarpusē kopā ar tradicionālo kompāniju sēdēju Romas pagrabā. Tai reizē gan pietrūka parastās omulības. Visu dienu Rīga izskatījās nemierīga. Neredzēti lielā skaitā pa pilsētu braukāja smagās automašīnas, malstījās militārpersonas. Klīda baumas par kādām masveida represijām. Joki un sarunas pie mūsu galdiņa neko neraisījās. Un neilgi pirms pusnakts pilnīgi negaidīta, mūs visus pārsteigdama, ieradās māte - lai mēs labāk braucot līdzi viņai uz mājām (..)»
«Ja es būtu palicis Latvijā, nevis aizvests uz Ziemeļiem, es droši vien būtu pieteicies karot vācu pusē un nekas labs tur nebūtu, tā ka labi vien ir.»
Citāti no Oļģerta Krodera atmiņu grāmatas Es mēģinu būt atklāts. Izdevniecība Zvaigzne, sagatavota pēc 1993. gada izdevuma