Ministru kabineta sēdes, piemēram, tādas kā vakar, kurās publikai liek priekšā vērienīgus plānošanas dokumentus, dod lieliskas iespējas politiķiem viņu tēla veidošanā. Piemēram, klausoties 26. aprīļa sēdē ministru skaidrojumus valdības rīcības plāna sadaļām, rodas vēlēšanās ticēt, ka pavasaris tomēr atnāks un dzīve vispār kļūs labāka. Apņēmība, intelekts, nosvērtība - teju vai gribas traukties, lai spiestu roku vai pat sabučotu.
Tomēr cilvēkam raksturīgi ir šaubīties. Piemēram, par to, kā deklarētais tiks pildīts. Pirmais grūdiens skepses melnajos ūdeņos nāca no pilnīgi negaidītas puses. Vēl pirms daiļrunāšanas maratona (atvainojos, rīcības plānas apspriešanas) sākuma tik simpātiskais aizsardzības ministrs lūdz premjeru ļaut ministrijai bez jautājuma apspriešanas valdībā ķerties pie kāda ārkārtīgi svarīga pētījuma veikšanas. Diskusijām nevajadzētu būt, mierina ministrs, jo apmaksai lietota tikšot «mūsu nauda». Nav tādas «mūsu» naudas. Ir valsts budžeta nauda. Vārdu izvēle liecina par domāšanas veidu. Ja nauda ir nonākusi ministrijas X budžetā, tad ministrija to uzskata par «savu», par tādu, par kuru citiem lielas daļas nav - nedz citiem ministriem, nedz publikai kopumā. Savdabīgi.
Nav arī skaidrs, kāpēc šāda steiga. Vai Aizsardzības ministrija vakar uzzināja, ka jūlijā Varšavā būs NATO samits (pētījums esot vajadzīgs šī pasākuma kontekstā)? Kad Kučinskis ministram aizrāda uz šādas prakses aplamību un aicina turpmāk tā nerīkoties, omulīgais Bergmanis atjoko, ka to gan viņš apsolīt nevarot, tomēr centīšoties. Prasība darbu plānot - tiešām smieklīgi.
Arī rīcības plāna apspriešana rada jautājumus. Kā zināms, tas tapis gana ilgā laikā (vairākkārt atbīdot termiņu finišam), premjeram iedziļinoties un izvirzot prasības kolēģiem. Neskaidrība ir par kolēģu patieso iesaisti. Proti, kad uzrunas Urbi et Orbi pieveiktas, izrādās, ka kolēģiem ir gana daudz neskaidrību un labojumu plānam, kas rada kārdinājumu apjautāties, kur tad jūs, draugi, bijāt iepriekš. Vai formulēsim jautājumu citādi: kurš reāli šo plānu veidoja (par Kučinska iesaisti šaubu, atkārtošu, nav)? Tiešām ministri? Vai arī viņi, kā parasti, «bija lietas kursā lielās līnijās»? Respektīvi, runa ir nevis par konkrētā rīcības plāna saturu (jēdzīgs), bet par politikas veidošanas un īstenošanas modeli. Ja šajā modelī politiķu - ministru dalība, salīdzinot ar ministru ierēdniecības lomu, ir neregulāra, «pieslēgšanās» režīmā, tad rodas jautājums par pieteikto lielo darbu īstenošanu. Sarežģītu jautājumu risināšanā tieši politiķim - ministram ir jābūt dzinējspēkam, to lieki sagaidīt no ierēdniecības. Nevis tāpēc, ka ierēdniecība būtu kaut kā a priori noskaņota pret pārmaiņām, bet tāpēc, ka tāda nav ierēdniecības loma.
Nav šaubu par daudzu ministru pamatīgu noslogotību. Varbūt vērts mainīt prioritātes šajā aizņemtībā? Gan jau dažādo pasākumu rīkotāji kaut kā pārcietīs, ja ministrs to neatklās ar uzrunu (vairumā gadījumu tāpat blāvu), nepasniegs atzinības rakstus, toties vairāk strādās ar nozares politisko vadīšanu.