Šogad Eiropas gaisa balonu čempionātā sievietēm viņa ieguvusi 5. vietu un rudenī kā viena no trim Latvijas pārstāvjiem posīsies uz gaisa balonu pasaules čempionātu. Arī tur Kristīne uzlikusi sev augstu latiņu - izkļūt no pēdējās trešdaļas. Līdz šim nevienam no Latvijas lidotājiem pasaules čempionātos tas vēl nav izdevies.
Brīvajos brīžos
Kristīne ir gaisa balona pilote jau desmit gadu, bet viņas darbadiena nebūt nepaiet gaisa balonā. Viņa strādā nekustamo īpašumu kompānijā un ikdienā risina dažādas īrnieku problēmas. Kristīne teic, ka gaisa kuģotāju pasaulē maz esot tādu, kam balona pilotēšana ir pamatdarbs, tāpēc lielākoties gaisa balonus vada dažādu uzņēmumu vadītāji, studenti, brīvmākslinieki. Arī Kristīne balonā sēžas no darba brīvajos brīžos, tāpēc ģimene un draugi jau sen kā pašu par sevi saprotamu pieņēmuši, ka saulainās brīvdienās Kristīnes mājās nav. Pilote stāsta, ka viņas draugu, ģimenes un balonistu pulks pārklājas. «Ir balonisti, kuri ar laiku kļuvuši par maniem draugiem, un ir draugi, kuri, vērojot, kā brīvdienās braucu uz mačiem, vai lidojot kopā ar mani, nevilšus paši ienākuši balonu pasaulē,» atzīst Kristīne. Tādu esot vismaz desmit.
Kā brīvprātīgā
Par gaisa baloniem Kristīne ieinteresējās 1995. gadā, kad studiju laikā kā brīvprātīgā pieteicās palīdzēt kādā no Siguldā notiekošajiem gaisa balonu festivāliem. Kā atlīdzību organizatori toreiz nodrošinājuši iespēju palidot gaisa balonā. Lidojums, krāsainie gaisa baloni un pasākuma gaisotne Kristīni tā aizkustinājusi, ka pēc festivāla viņa apzināti sākusi meklēt ceļu pie gaisa lidotājiem.
Iesākumā Kristīne strādājusi par palīdzi pie gaisa balonu pilota Gunāra Dukštes un izmantojusi katru iespēju lidot, līdz kādā brīdī pieņēmusi lēmumu, ka grib lidot pati. Viņa pabeigusi apmācības, ieguvusi lidošanai nepieciešamo licenci un nu jau desmit gadu pilotē gaisa balonu. «Ja reiz esi iemācījies lidot, to nekad vairs neaizmirst,» saka Kristīne, «tomēr, ja grib piedalīties sacensībās, nepieciešami regulāri lidojumi.» Tāpēc Kristīne trenējas regulāri. Atkarībā no tā, cik intensīvi brauc uz sacensībām un cik daudz laika velta treniņlidojumiem, Kristīne nolido no 50 līdz 70 stundām gadā. Pati teic - Latvijas laikapstākļiem šis rādītājs ir diezgan labs. Ziemā, kad lidošanai ir mazāk saulainu dienu, Kristīne labprāt dodas uz kalnu paslēpot vai snovot.
Ainavu bauda treniņos
Lielāko lidošanas burvību - ainavu - Kristīne bauda treniņos. Sacensībās vairāk jākoncentrējas uz mēraparātiem un galamērķi. Kristīne stāsta, ka ir pat bijušas sacensības, pēc kurām, skatoties navigatora safotografētos attēlus, jābrīnās - hmm, vai mēs tiešām tur bijām un to visu redzējām? Treniņos gan Kristīne izbaudot skaistos saulrietus, košās krāsas uz zemes un brīnumainos Lielupes lokus, kas krāšņumā neatpaliek no Gaujas. Ziemā skaistākie skati veidojoties no apsarmojušiem kokiem. «Tad viss izskatās, kā apklāts ar mežģīnēm,» novērojusi Kristīne. Jautāta, vai sievietei balona vadīšana nav par grūtu, Kristīne atbild noliedzoši. Gaisa kuģošana esot viens no retajiem sporta veidiem, kur nav dzimuma priekšrocību. Turklāt vienīgā fiziskā slodze lidojuma laikā esot stāvēšana kājās. Vairāk pilots nogurst garīgi, jo visu laiku jādomā, kādu stratēģiju izmantot, un zibenīgi jāreaģē uz katru vēja plūsmu. Tāpēc pēc grūtiem mačiem ir bijis, ka Kristīne izkāpj no groza un saka komandai - viss, jūs savāciet balonu, jo es esmu kā izspiests citrons.
«Balona pilotēšanā viss atkarīgs no laika apstākļiem,» saka Kristīne, tāpēc sekošana laika prognozēm ir viņas ikdiena. Par pilota murgu viņa sauc šaubīgus laika apstākļus, kad veidojas negaisi, jo šādos gadījumos rūpīgi jāizvērtē, cik tuvu vai tālu atrodas negaisa mākonis un vai riskēt šādā laikā pacelties. Savukārt pilotes sapnis ir laika apstākļi, kad vējš mainās pa metriem. Tad samērā nelielā diapazonā, balonam paceļoties un nolaižoties, var izstūrēt un aizlidot faktiski uz jebkuru vietu, atzīst Kristīne.