Pats tulkojis, pats drukājis savā Rubenes mācītājmuižā. Ēdienu nosaukumi vācu un latviešu valodā liecina, ka «mērķa auditorija» ir muižu pavāri - latvieši. Ēdēji gan pilnīgi noteikti ir bijuši vācieši. To par 25 markām varēja nopirkt pie paša mācītāja, kā arī pie Valmieras skolas rektora un tirgotāja Rīgā. LNB ir divi eksemplāri - viens piederējis slavenajam Vidzemes atlanta autoram grāfam Ludvigam Augustam Mellinam, otrs - noslēpumainajam latviešu grāmatu krājējam Albertam Fortiņam.
Kā jau tas bija iegājies, kurzemniekiem tūlīt 1796.gadā pavāru grāmatu iespieda Jelgavā pie Stefenhāgeniem. Ar nosaukumu Latviska pavāru grāmata; muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gardi vārīt un sataisīt. Te daļa recepšu nosaukumu arī franču valodā. Tulkojumu pabeidzis literāts, žurnālists un skolotājs Jelgavā Matiass Stobe. Šo pavārgrāmatu par vienu dālderi varēja nopirkt pie mācītājiem, grāmatu iesējējiem un pastniekiem visā Kurzemē, arī Rīgā. LNB arī šī grāmata ir divos eksemplāros, viena no tām ar Anša Leitāna īpašuma ierakstu 1840.gada 30.augustā. Tas dod cerību, ka grāfa lielmātes Genovevas daudzinātāja un Latviešu Avīžu redaktora ģimene būs kādu rikti no kungu receptēm arī pamēģinājusi.
Abas grāmatas tam laikam neparasti apjomīgas - 334 un 452 lappuses! Tā visa ir tik daudz, ka slejas saimniece Solvita Smiļģe man atļāva par vecajām pavārgrāmatām rakstīt vēl divus turpinājumus. Tam pamats ir neticami lielā kungu ēdienu izvēle, neiedomājamais daudzums eksotisku ēdienu un to izejvielas. Pārsteidz arī tas, ka šodien ir aizmirsta virkne produktu no vietējās floras un faunas. Taču daudz ēdienu tiek ēsti arī vēl šo baltu dienu. Noslēgšu šo sleju ar pirmo nodaļu par zupām jeb «zupēm». Otrā sleja būs par otrajiem ēdieniem, trešā - par visu ko pārējo.
Katrā receptē pamatīgi aprakstīta gatavošanas gaita. Piemēram, Zupe a la Reine: piemeti arī kādas pētersilju un burkānu saknes, kas krustiski ir pāršķeltas: tad uzlej it labu un spēcīgu gaļas zupi un vāri to, kamēr tā maize savirusi, un tā zupe drusciņ tumīga paliek: tad sagrūdi tās mandeles it smalki kā vienu mīklu: ņemi arī drusciņ voi teļa voi cāļu cepeta klāt, un kādu pāri cieti novārītu pautu [olu] dzeltenumu, ko sakapā un saberzē, kamēr arī paliek kā viena mīkla: to visu iemeti tai zupē un samaisi labi. Kad jau mandeles klāt, tad lai šī zupe vairs ne verd; jo kad nu vēl dabū virt, tad tā saiet kopā un paliek nejauka: bet lai tāpat vien stāv pret uguni, ka allaž karsta paliek.»
Un kādas zupas! Vēžu, aknu, «līdeku», «brūna zupe ar dūviņām [baložiem] un viena garda raguje [ragū] no teļu piena, ķēvjupupiem, pistācijēm, ērtčukēm [artišokiem] un citām labām lietām», «zupe no dažām zālēm, ar Oksenaugen [vēršaci], «ķerveļu [murķeļu]«, «Potaše (Potage) ar nospiķētu jaunu zaķi», no irbēm ar kastaņiem, piena zupa ar «ranti no pautu baltumiem», «caurkāsta zirņu zupe ar ceptiem speķiem un karintēm (Korinten). Bet pa vidu parastā skābeņu zupa. Vēl arī visādas aukstas zupes. Beigās virkne saldo zupu: miežu, «no perlgrūbenēm voi rīšiem ar vīna» (citronu mizas, razines voi karintes, kanēlis un kardemons un drusciņ vīna, pāris pautu dzeltenuma).