Nākamās nedēļas nogalē Latvijā notiks pirmās parlamenta vēlēšanas, kurās ikkatrs potenciālais deputāts pieteikts tikai vienā no vēlēšanu apgabaliem. Tikai Rīgā. Vai arī tikai Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē vai Latgalē. Praksē tas nozīmē, ka, piemēram, PCTVL vēlētāji Rēzeknē velti meklēs vēlēšanu biļetenos, piemēram, Jakova Plinera vārdu. Līdzīga vilšanās sajūta varētu pārņemt arī Alekseja Loskutova atbalstītājus no Kurzemes - viņš kandidē no Vienotības saraksta Latgalē.
Lokomotīvju principa atcelšanas reālās sekas apjautīsim visai drīz - pēc pāris nedēļām, kad Centrālā vēlēšanu komisija būs apkopojusi vēlēšanu rezultātus. Skaidrs ir tas, ka prasība izveidot piecus atšķirīgus kandidātu sarakstus veicinājusi politisko partiju konsolidācijas procesu un radījusi pamatīgu apjukumu daļā vēlētāju.
Tie, kuri politiskajām norisēm seko līdzi tikai priekšvēlēšanu laikā, mulst. Liela daļa šo vēlētāju nākamsestdien mulsīs vēl vairāk, pēkšņi apjaušot, ka kāds viņiem liedzis iespēju pašrocīgi pievilkt krustiņu «tam, kurš vienmēr tik labi runā». Pat tad, ja viņi ir pamanījuši, ka priekšvēlēšanu debatēs gan Latvijas Televīzijā, gan LNT kandidāti šogad tiek grupēti pēc vēlēšanu apgabalu principa, nekādu lielo apskaidrību tas nav viesis. Dažs labāk informētais, kas rūpīgi izpētījis sev simpatizējošās partijas kandidātu sarakstus, jau spriež, ka šoreiz nāksies doties «vēlēšanu ekskursijā», tas ir, speciāli braukt uz citu vēlēšanu apgabalu, lai atbalstītu savus politiskos favorītus.
Diemžēl dažas politiskās partijas ir izvēlējušās taktiku, kas apjukumu var tikai vairot. ZZS priekšvēlēšanu aģitācijā dominē sauklis «Lembergu par premjeru», bet Saskaņas centra reklāmās Rīgas mērs Ušakovs slavina savus labos darbus. Ne Lembergs, ne Ušakovs Saeimas vēlēšanās vispār nekandidē.
Katrā ziņā pagaidām šķiet, ka partijām ar pielāgošanos vēlēšanu sistēmas izmaiņām nav īpaši veicies un vēlēšanu rezultāti sagādās vismaz dažus pārsteigumus.