Kur likt laiku? Ar līdzīgu jautājumu kā filmā Kolka Cool sākas izrāde Dzin, kuras varoņi mēģina iestudēt izrādi par mūzikas lādīti. Zēns, kuram lādīte pieder, izlemj to attaisīt vaļā, un sākas dīvainas lietas. Lādītē esošais mehānisms ne tikai atdzīvojas, bet sāk deformēties arī laiks. Te tas velkas lēni, te joņo, te izrādās, ka laiku iespējams attīt atpakaļ. Izrādi iestudēt mēģinošie aktieri, kas tērpušies izļurkātos padomju laika treniņtērpos un kedās, tēlo zvaniņu, atsperīti, veltnīti un citas detaļas. Īpaši labi tas padodas Atsperītei - Ditai Lūriņai, kura ar Dzin pierāda, ka ir spējīga talantīgi strādāt ne tikai Nacionālā teātra (NT) klasiskajos iestudējumos. Iejusties brīžiem absurdo varoņu lomās izdevies arī Artūram Krūzkopam un Jurģim Spuleniekam. Izrāde ir rēbuss, kas, ar acīm sekojot līdz aktieru eleganti mētātajam badmintona volāniņam, mudina domāt par attiecībām ar laiku un teātri. Satriecošākais ir brīdis, kad aktieri drūzmējas pie telpas dibenplānā esošā priekškara un aprunā aiz tā esošo publiku. Paveroties priekškaram, redzams milzu spogulis, kurā zālē sēdošie ierauga paši sevi. Ir skaidrs, ka V. Nastavševs un viņa domubiedri zina, ko darīt ar laiku. Dzin, tāpat kā Visi mani prezidenti, apliecina, ka Dirty Deal Teatro un NT sadarbības rezultātā top daudz inovatīvāki un radošāki darbi nekā vairākums uz NT lielās skatuves skatāmo. 5 5 5 5 5
Rakstot par Dzin, V. Nastavševs konstatē, ka tā patiesībā ir Godo. Ko tas nozīmē? «No vienas puses, uz šo jautājumu ir jāatrod precīza atbilde, no otras - tā nemaz nav iespējama, un starp šiem diviem lielumiem mēs svārstāmies.» Nacionālā teātra un Dirty Deal Teatro kopdarbs ir mākslinieciska uzvara. Retas ir izrādes, kurās nekas nenotiek (luga ir absurda stilizācija, aktieri īd, gaida izrādes beigas, cenšas «nosist laiku»), bet skatītājam ir interesanti. Aizrauj azartisks, ironisks spēles prieks, D. Lūriņai, M. Brūverim, J. Āmanim, A. Krūzkopam, J. Spuleniekam risinot tēlu (aktieru un muzikālās kastītes smalkmehānisma detaļu) absurdās eksistences paradoksus. Notiek teātra brīnums - šķiet, vārdi un notikumi piedzimst kā konkrētu aktieru būtības manifestācijas. (It kā profesijas pamats, bet cik bieži tad īstenībā redzēts?) Komiski, paradoksāli, asprātīgi.
Tomēr izrāde ir absurda tikai pēc formas. Pat ja saturu izstāsta nevis vārdi vai notikumi, bet emocijas. Jo - kas tad notika pa vidu neizbēgamo beigu gaidām? Kamēr nepamanījām, aizritēja dzīve. Kafkas motīvus izrādē par skaistu elēģisku sapņojumu pārvērš zvaniņi - tie, kas kastītē, un tie, kas dzīvi, puķu, miglainā spogulī ieraugāmi. 5 5 5 5 5
Neatkarīgā Dirty Deal Teatro un tradīcijām bagātā Nacionālā teātra kopprojekta Tests ietvaros tapusī Vladislava Nastavševa Dzin ir interesants skatuvisks piedzīvojums, kas radies abu, šķietami tik pretējo, teātru mijiedarbē. LNT primadonna Dita Lūriņa, kuru, īpaši jau pēdējos gados, ierasts redzēt uz lielās skatuves skaisti ietērptu, izkrāšļotu un visbiežāk debešķīgi dziedošu, Dzin atļaujas maksimālā tuvplānā skatītājiem šļūkāt treniņbiksēs un bez grima. LNT Jūdas skūpstā vienu dzīvi jau nokalpojušais spogulis DDT zālītē atdzimst nedaudzo Nastavševa izrāžu jau ierasti izsmalcinātajā un precīzajā vizualitātē, lai uz mirkli radītu/rādītu tajā jaunu spēles telpu, kurā mēs, skatītāji, vienojamies ar pieciem izrādes aktieriem. No aktieriem īpaši gribas izcelt jauno talantu, vēl studentu, Jurģi Spulenieku, kurš jau DDT Kucēnos pārliecināja ar retu spēju - likt skatītājam ar interesi sekot, kā viņš klusējot domā. Dzin - tas ir stāsts par dzīves likumsakarībām un vienlaikus absurdu, arī par teātra dabu, kas izpaužas tieši pašā izrādes notikšanas procesā - spēlēs ar laiku, telpu un skatītājiem. Izrāde teātra gardēžiem - brīžiem neticami aizraujoša, brīžiem kaitinoši garlaicīga un rotējoša. Bet tieši šī teātra mākslas īpašība - savalgot skatītāju te un tagad - laikam arī ir Nastavševa Dzin patiesā sāls.