50 km gar jūru
Guna Vītola (46; strādā zooloģiskajā dārzā) jau 15 gadu Jāņus svin pie draugiem Dundagas pusē. Tā ir viņu ikgadējā satikšanās vieta, kas reizē noslēdz arī iepriekšējā gada ciklu. Svinēšana notiek Kubulas vecajā skolā. Tā esot ar senatnes auru - lielām, vecām telpām un manteļskursteni, kas ļauj jebkurā gadalaikā kurt jāņugunis, ja ir vēlēšanās, arī iekštelpās. Bet vispirms līgotāji dodas uz Kubulas kapiem, kur apkopj šīs skolas skolotāju atdusas vietas. Kad jāņuguns iedegta un līgotāji mazliet iestiprinājušies, nakts otrajā pusē visi dodas dabā. «Gadu no gada izstrādājam scenāriju - ejam pārgājienos vai braucam ar velosipēdu gar jūru, lai sagaidītu saullēktu. Vienu gadu ar velosipēdiem braucām 50 km uz Slīteres rezervātu. Mammai toreiz bija 67 gadi, bet arī viņai šis ceļojums bija pa spēkam. Citu gadu devāmies pārgājienā gar jūru līdz pat Kolkasragam un atpakaļ. Reiz piedzīvojām pamatīgu vētru - stipru vēju un lietu. Līdzi bija arī mazi bērni, un glābiņš bija jāmeklē mežā,» stāsta Guna. Jāņu dienā Dundagas līgotāji kārtīgi izguļas un nogurušās kājas pūtina pie jūras.
Meklē papardes ziedu
Irīna Tumaša (22; studē kultūras vadību) stāsta, ka 13 gadu vecumā Līgo vakarā ar draudzeni un draugu nolēma doties uz mežu, lai savām acīm redzētu, kā zied paparde, par kuru tik daudz bija dzirdējusi stāstām pieaugušos. Bruņojušies ar drosmi, trīs piedzīvojumu meklētāji naktī briduši Dobeles rajona Bēnes puses pamežā. «Krustām šķērsām staigājām vairākas stundas, ložņājām pa zemi un koku saknēm, bet neko neatradām. Ilgu laiku nostāvējām pie paparžu puduriem, acis nemirkšķinot, bet zieds neplauka. Vīlušies, noguruši un netīri gājām mājās,» stāsta Irīna. Lai gan vecāki par jauniešu piedzīvojumiem mežā tikai nosmējuši, taisnību, kas ir papardes zieds, nav atklājuši. To, ka paparde nezied, meitene uzzināja daudz vēlāk - skolā. «Piedzīvojums mežā ir tā vērts, lai meklēt ziedu dotos atkal, lai arī zināms, ka tas nezied un nekad neziedēs,» saka Irīna.
Ukrainiete un nīderlandietis
Veronika Maksimčuka (20; studē LU) stāsta, ka pērn un arī šogad Jāņus svinēs kopā ar jauniešiem no dažādām Eiropas valstīm. «Pērn izvēlējāmies pēc iespējas tālāko vietu - vilcienā no Rīgas devāmies Latgales virzienā, jo tikai pie dabas var kārtīgi Jāņus svinēt,» viņa stāsta. Svinību teltis viņi cēla netālu no Daugavpils. Pirmā dienas daļa pagājusi, mācoties un ārzemniekiem rādot, kā siet jāņusieru. Tas sanācis gards. Tomēr vislielākā sajūsmā līgotāji bijuši par senlatviešu kāzu svinēšanas tradīcijām. «Izlozē tika noteikts laimīgais pāris, kuru celt vīra un sievas godā. Tajā laimēja ukrainiete un nīderlandietis. Abus ieģērbām svinīgos latviešu tautastērpos un ar senlatviešu kāzu dziesmām un citām tradīcijām mijām lina un dzintara pītus gredzenus. Lai arī īsta mīlestība abiem neizveidojās, par latviešu kāzu tradīcijām Jāņu vakarā ikviens bija sajūsmā.»