Nav noslēpums, ka maz ir tādu tēmu, kas spēj noturēties sabiedrības uzmanības centrā ilgstoši. Visbiežāk tas ir skumji: tracis liels, tad viss noklust, lai gan tēma aktualitāti nav zaudējusi. Tomēr dažkārt kaislību pierimšana var būt arī noderīga, ja runa ir par situācijām, kas jārisina, balstoties ekonomiskos aprēķinos, tirgus konjunktūras apsvērumos, nevis atskatoties uz iekšpolitiskās grūstīšanās diktētu loģiku.
Šāds gadījums varētu būt Liepājas metalurga (LM) restrukturizācija ar mērķi, lai uzņēmums atsāktu darbu kaut citā apjomā. Proti, neapšaubāmi ir svarīgi ieviest skaidrību LM īpašnieku struktūrā, uzņēmumā tālāk notiekošo noformēt juridiski korekti un nepārprotami, tomēr tikpat nenoliedzami ir tas, ka LM tālākais liktenis nav saistīts tikai ar juristu vai PR speciālistu profesionalitāti.
Piemēram, būtisks ir jautājums par metāllūžņu resursa pieejamību LM darbības nodrošināšanai. Un šim jautājumam ir maz saistības ar to, kurš no pašreizējiem akcionāriem ir lielāks negantnieks. Jācer, ka uzņēmuma vadība un konsultanti atrod laiku paralēli aizkulišu cīņām pamanīt, kas notiek Krievijā: aizvadītajā mēnesī valdības līmenī tika pieņemts lēmums līdz 24. septembrim tikt skaidrībā ar iespējām ierobežot metāllūžņu izvešanu no Krievijas vai vismaz to būtiski sadārdzināt ar nodevu palīdzību.
Iemesls gaužām vienkāršs: metāllūžņu kā resursa sāk pietrūkt pašiem Krievijas metalurgiem. Un diemžēl ne jau tāpēc, ka metalurģijā šobrīd būtu ziedu laiki, - tad varētu teikt, ka augšupeja nozarē ar zināmu laika nobīdi pozitīvi ietekmētu arī investoru interesi par LM. Spriežot pēc publikācijām Krievijas presē (Vedomosti, Kommersant - Dengi šomēnes), metāllūžņu deficīta pamatā ir tas, ka Krievijā nesen nodoti ekspluatācijā (vai tuvojas tam) vairāki šīs valsts mērogiem nelielu metalurģijas ražotņu projekti. Citiem vārdiem sakot, Krievijas metalurgi ir pēdējā laikā ieguldījuši līdzekļus tajā segmentā, kuram kvalificējas LM.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka LM nu bezcerībā jāšņukst kaut kur kaktiņā. Vienkārši tie ir daudz nozīmīgāki faktori par to, kurš no ķildniekiem sniegs efektīgāku interviju. Ja sadarbības partneru/investoru meklējumos LM lūkojas Ukrainas vai Baltkrievijas virzienā, princips tas pats: piezemēta analīze par šo valstu iekšpolitikā un ekonomikā notiekošo (nestabilitātes faktori, kredītresursu cena utt.) ir daudz nozīmīgāka par apmētāšanos ar kriminālprocesiem un apelēšanas pie Latvijas valdības. Protams, var teikt - ja nav skaidrs, kurš LM gadījumā ir galvenais puisis ciemā, saturīgi runāt ar investoriem ir grūti. Kurš gan gribēs ēst zupu, kurā spirinās mušas...
Tomēr valstij, Latvenergo u. c. kreditoriem (kuri piespiedu kārtā, iespējams, var pārtapt investoros) tādā gadījumā ir jārīkojas aktīvāk un juridiski jānodala, kā teica klasiķis kaimiņvalstī, mušas no ēdiena. Jābeidz grozīt galvu, sekojot apvainojumu, kurš vainīgāks vai kurš lielāks cietējs, pingpongam - ekonomiskie faktori negaidīs tā beigas. Valstij kā kreditoram ir jāpiesaka LM maksātnespēja, pirms tam veicot izmaiņas likumdošanā, kas palielinātu maksātnespējas administratoru atbildību (piemēram, papildinot to ar šķēršļiem, prasti izpārdot aktīvus, pat nemēģinot piesaistīt investoru).