Ierasto Vienotībai veltīto kritiku, kas saistīta ar valdības lēmumiem, papildina konstatējumi, ka koalīcijas dienas kārtību patiesībā nosaka skaitliski mazākais partneris - ZZS un Lembergs, nevis Dombrovskis.
Pirmais iebildums šādam situācijas aprakstam ir vispārēja rakstura. Mūsdienu pasaulē jebkura ietekme ir relatīva - personai vai grupai var būt ievērojami finanšu, mediju, pat militārie resursi, tomēr runāt par šo resursu īpašnieku kundzību ir vēlamā uzdošana par esošo.
Starptautiskā mērogā šo atklāsmi pēdējos gados sāpīgi izdzīvo ASV prezidenti. Liekas arī, ka tā ir bijis vienmēr - arī imperatoru it kā absolūto rīcības brīvību ietekmēja galminieki, metreses utt. Jo sarežģītāka sistēma, jo tā ir nestabilāka, un, dzirdot, ka Latvijā «visu nosaka» X vai Y, šāds spriedums nepārliecina. Visambiciozāko ministru var izčakarēt viņa padotie; jebkurš kungs, kurš Latvijā visas durvis taisa vaļā ar kājas spērienu, kļūst melns un maziņš Vašingtonā, Londonā vai Montekarlo.
Var, protams, teikt, ka dažu džentlmeņu šaurā lokā pieņemto lēmumu izraisītās sekas turpina izbaudīt visa valsts, tomēr neaizmirsim, ka mūsdienu pasaulē ikviens var no šādas cēloņu-seku ķēdes izvairīties, «balsojot ar kājām». Dažiem baņķieriem arī likās, ka viņi ir visvareni, bet... Rezumējot: Latvijā «saimnieks» nav ne Dombrovskis, ne Lembergs, ne Valūtas fonds.
Otra iebilde saistīta ar situācijas aprakstu «ZZS apspēlē Vienotību». Vairumā gadījumā šāda apraksta piekritēji ar to saprot, ka ZZS bremzē reformas un Vienotība gļēvi piekāpjas. Bet kurš teica, ka Vienotība kā politisks spēks pati alkst šīs reformas veikt? Atsevišķi apvienības biedri noteikti, bet visa apvienība diez vai. Kad esi ticis pie varas resursiem, nepieciešams ārkārtīgs ideālisms, lai apzināti sāktu šos resursus samazināt. Līdz ar to var teikt, ka, jā, ZZS apspēlē atsevišķus uz reformām orientētus Vienotības politiķus, bet Vienotības funkcionāru, pietuvināto personu utt. plašās darbaļaužu masas par šo ZZS nelietību nemaz nedusmojas.
ZZS un Vienotības domstarpības tiek skatītas arī konsolidācijas un t. s. strukturālo reformu kontekstā. Pieņemsim, ka tur domstarpības ir. Tomēr, ņemot vērā, cik samudžinātas un vienlaikus intīmas mūsu mazajā valstī ir partiju sponsoru un politbiznesmeņu attiecības, neesmu pārliecināts, ka nav arī jautājumi, kuros koalīcijas partneri sadzīvo brīnišķīgi. Tas pat ir izdevīgi: kamēr publika izbauda koalīcijas ecēšanos par pabalstiem, tiesībsargu un citiem «atstrādātiem» skečiem, resursu dalīšanai pietuvinātiem uzņēmējiem uzmanību pievērš mazāk.
Citiem vārdiem sakot, ne ZZS apspēlē Vienotību, ne otrādi. Ja nu kāds tiek apspēlēts, tad tie ir vienkāršie mirstīgie.