Ne vienā vien valstī ir ieviesta īpaša kvota, lai veicinātu sieviešu iesaistīšanos aktīvajā politikā. Šāda mehānisma ieviešanas mērķis ir panākt, lai būtu lielāka sieviešu pārstāvniecība kandidātu sarakstos, likumdevēju institūcijās. Nesenākais piemērs - Afganistāna, kuras jaunievēlētajā parlamentā deputātēm paredzēts atvēlēt 68 no 249 deputātu vietām. Sieviešu kvotu noteikšana Afganistānā, protams, ir daudz aktuālāka nekā Latvijā. Latvijā dāmu tiesības tikt ievēlētām Saeimā nekādi netiek ierobežotas, tomēr, vērojot priekšvēlēšanu diskusijas, ir grūti nepamanīt, ka Latvijā politika vēl arvien ir ļoti vīrišķīga. Proti, kompetentākie diskutētāji par smagajām tēmām, piemēram, tautsaimniecību un ārpolitiku, partijās tomēr ir kungi. Sievietēm «dāsni» tiek piešķirtas tiesības izteikties par sociālajiem jautājumiem un izglītību. Vēlēšanu sarakstos arī bez visādām kvotām sieviešu īpatsvars ir gana augsts. Konkrēti - PCTVL sarakstā dāmām atvēlēti 33% vietu, Vienotības sarakstā - 37%, Zaļo un Zemnieku savienības listē - 27%, apvienības Par labu Latviju! sarakstā 21,7% kandidātu ir sievietes, bet Visu Latvijai!/TB/LNNK sarakstā - 20,9% kandidātu ir «vājā» dzimuma pārstāves. Visvīrišķīgākais ir Saskaņas centrs (SC) - tikai 16,5% deputāta amata kandidātu ir sievietes. Varētu teikt, ka tā jau ir tradīcija - arī pašreizējā Saeimas sasaukumā SC frakcijā nav nevienas pašas deputātes.
Vēlēšanu saraksti, protams, vairs nav maināmi, tomēr ES dalībvalstij Latvijai kādā brīdī noteikti būs jādomā, kā veiksmīgāk izmantot sieviešu potenciālu - gan lielajā politikā, gan uzņēmējdarbībā. Kaut vai tādēļ, ka Eiropas Komisija pagājušajā nedēļā pieņēma piecu gadu termiņam stratēģisku lēmumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropā.
Latvijā ir izcilas politiķes. Spožākā zvaigzne šajā plejādē, neapšaubāmi, ir eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Ne viens vien politisko norišu vērotājs lēš - ja valsts kontroliere Inguna Sudraba nolemtu iesaistīties politikā, tieši viņas pārstāvētais politiskais spēks plūktu uzvaras laurus vēlēšanu sacensībās. Tomēr aplam būtu apgalvot, ka tas atspoguļo sabiedrības ilgas pēc mātišķām rūpēm vai - triviālā nozīmē - pēc sievišķīgas politikas. Drīzāk tas atspoguļo sabiedrībā valdošo pieprasījumu pēc tālredzīgākas un atbildīgākas politikas. Šo pieprasījumu nav iespējams īstenot, ieviešot mākslīgas kvotas. Tas ir iespējams tikai vienā veidā - mainot politiskās domāšanas veidu. Un ar politiķu dzimumu tas ir saistīts visai attālināti.