Skatoties sacensības Portlendā, nebūs nedaudz nožēlas, ka arī pats varēji tur būt?
Sacensības skatīšos, bet šī gada nozīmīgākās sacensības ir olimpiskās spēles Rio. Startēt Portlendā īsti nebija man plānots, bet sagadījās tā, ka vienubrīd tāda iespēja pavīdēja. Tad arī sagribējās - un trīssoļlēkšanā, nevis tāllēkšanā. Bet nožēlas nav, jo, kā jau teicu, Portlenda nebija manā plānā.
Rēķinot centimetros, tuvāk Rio esi tāllēkšanā, jo Kuldīgā līdz olimpiskajam normatīvam šajā disciplīnā trūka 30 centimetru. Izlases direktors Dmitrijs Miļkevičs gan atzina, ka lielākas progresa iespējas esot trīssoļlēkšanā, lai gan no normatīva atpaliki 41 centimetru.
Jā, ņemot vērā, ka tāllēkšanā es jau četrus gadus netieku uz priekšu. Ir viena nianse, ko es nekādi nevaru izlabot. Trīssoli es ik pa laikam uzlecu, bet nopietni to nebiju darījis trīs vai pat četrus gadus. Tagad saņēmos, un hop - 16,44 metri! Bez nopietnas gatavošanās un tehnikas slīpēšanas. Saprotams, ka arī cilvēki no malas redzēja, ka trīssoļlēkšanā man ir lielāka rezerve, lai gan tieši trīssolis ir mana bērnības laika disciplīna. Trīssoļlēkšanā pārstāju startēt, jo šī disciplīna ir ļoti traumatiska. Tagad esmu fiziski nobriedušāks, ir izveidojusies cietāka kaulu struktūra, tāpēc domāju vairāk uzmanības veltīt tieši trīssoļlēkšanai.
Vairāki personiskie rekordi joprojām ir kopš 2011. gada. Kāpēc jau četrus gadus nav izdevies uzlabot rezultātus?
2015. gada sezonu pilnībā varēju norakstīt uz savainojuma rēķina. Pavasara nometnē savainoju augšstilba iekšpusē muskuli, kas tāllēkšanā ir viens no galvenajiem.
Pēc astoņiem metriem tāllēkšanā ir ļoti grūti pielikt klāt katru centimetru...
Ne jau nu gluži aizvērtām acīm, bet 7,80 vai 7,90 var aizlēkt itin viegli, savukārt astoņi metri jau ir pavisam cita robeža. Tāllēkšana ir ļoti indīgs veids. Kādreiz man optimistiski šķita, ka vajag tikai uzlabot fizisko kondīciju un centimetrus pielikt nebūs problēma. Izrādījās, ka tā tas nav. Ir ļoti daudz nianšu.
Sprinta īpašības, šķiet, ir tik labas, ka vajadzētu lēkt krietni pāri astoņiem metriem. 100 metru esi skrējis 10,37 sekundēs?
Jā, bet, piemēram, anglis Gregs Raterfords, kas ir lēcis 8,50 metru tālu, sprintu skrien 10,27 sekundēs. Viņš ir ātrāks, taču mana problēma ir tāda, ka es savas ātruma īpašības nespēju pilnībā izmantot tāllēkšanas sektorā. Lai pareizi atspertos, es skrienu nedaudz citādi. Pamazām gan sāku saprast, kā būtu jādara.
Varbūt vajag kādu speciālistu no malas?
Protams, vajag plašāku vērienu. Latvijā es neesmu sastapis tāda līmeņa speciālistu, kurš man izskaidrotu šīs nianses.
Savulaik it kā ir bijis variants braukt uz Nīderlandi, bet esi atteicies?
Tādu stāstu ir daudz, ka man kaut kur ir jābrauc. Mēs ar treneri [Mārīti Lūsi] esam paši daudz ko jaunu iemācījušies. Tāpat esam konsultējušies ar treneri Juriju Volkinšteinu (savulaik trenēja Inetu Radeviču - M. Z.), un tas tiešām bija vērtīgi. Ja es aizbraukšu pie cita speciālista, iegūšu jaunas zināšanas, taču viņš mani tik labi nezinās kā mana trenerīte. Viņa manus paradumus zina no bērna kājas. Es labprāt uz vienu mēnesi aizbrauktu uz Angliju un patrenētos kopā ar angļiem vai arī apmeklētu lekcijas. Tas būtu ļoti vērtīgi, bet tam ir nepieciešama nauda.
Kad Ineta Radeviča pārcēlās uz Maskavu pie trenera Jevgeņija Terovanesova, progress bija acīm redzams...
Terovanesovs ir ļoti gudrs treneris. Šķiet, tas bija 2011. gads, kad ziemas čempionātā ar viņu aprunājos. Pirmo reizi tad uzzināju, kas ir biomehānika. Viņš man sāka stāstīt par tādām lietām, kas man nopietni lika aizdomāties. Pēc tam pats sāku izpētīt tehnisko izpildījumu - kas, kā un kāpēc būtu jādara. Es esmu tāds cilvēks, kuram pašam patīk izdarīt lietas. Šobrīd ir tā, ka man ar trenerīti gribas savu panākt. Lai visi redz, ka mēs varam. Es neuzskatu, ka, aizejot pie cita trenera, es sasniegšu labāku rezultātu. Varbūt arī es kļūdos.
Sadzīvē arī pats visu dari. Piemēram, malkas kravu pats saskaldīsi, nevis aicināsi strādniekus?
Jā, jo pašam izdarīt ir labāk. Ja runājam par malkas kravu, cits to var izdarīt ne tā, kā man patiks.
Psiholoģiski nav grūti pārdzīvot laika periodu, kad rezultāti neprogresē? Jo vieglatlētikā ir smagi jāstrādā, bet samaksa ne tuvu nelīdzinās tam, ko saņem sportisti populārākajās sporta spēlēs.
Uznāk jau krīzes brīži, bet vienu vai divas reizes gadā uz septiņām minūtēm (smejas). Tā notiek, kad izlasu ziņu, ka kāds no bumbas grozā metējiem ir parakstījis jaunu līgumu un ir publicēta arī naudas summa. Tad es pie sevis nodomāju - nu jā... Bet, no otras puses, man patiešām patīk tas, ko es daru. Vieglatlētikā pats sev esmu saimnieks. Komerciālos veidos parasti ir komanda, bet es neesmu komandas spēlētājs. Esmu individuālists, un vieglatlētika ir arī tuva manai sirdij. Es sāku sportot vieglatlētikā un arī pabeigšu sportista gaitas vieglatlētikā.
Viens no savainojumu gūšanas iemesliem nav bēdīgā situācija ar sporta bāzēm Rīgā, jo, trenējoties manēžās ar zemu gaisa temperatūru, sprinteriem un lēcējiem ievērojami palielinās risks gūt muskuļu sastiepumus?
Ja ārā gaisa temperatūra nav zem nulles, Daugavas stadiona manēžā ir pat silti. Pēc sajūtām 18 grādi. Savukārt Rīgas Sporta manēžā, kurā mēs regulāri trenējamies visu ziemu, ir 14 grādi. Tas nav pieņemami. Maniem muskuļiem pilnīgi noteikti ne. Treniņa sākumā man ir jāiesildās divreiz ilgāk, nekā to vajadzētu darīt. Eksplozīvajos sporta veidos muskulim patīk siltums.
Cik reižu gadā ir iespēja aizbraukt uz nometnēm ārvalstīs?
Īstenībā šai ziņā ir diezgan labi. Pavasarī es braukšu uz Portugāli un Horvātiju. Ja savlaicīgi rezervē aviobiļetes un dzīvesvietu, var izbraukt pa pieņemamām cenām. Portugālē ir ļoti laba bāze, pilnīgs miers. Horvātijā pirmo reizi biju pagājušajā gadā. Atmosfēra bija unikāla. Stadionam vienā pusē ir pusotru kilometru augsts kalns, kas izskatās kā stāva siena. Man ir svarīgi, lai pēc treniņa es varētu pilnvērtīgi atpūsties.
Pirms ziemas sezonas arī ir treniņnometne?
Igaunijas pilsētā Veru. Sporta bāzes igauņiem ir ļoti augstā līmenī. Veru manēžā katrs pleķītis ir racionāli izmantots. Vienā stūrī, piemēram, ir siena, kurā trenējas klinšu kāpēji, citā vietā atkal novietotas fitnesa ierīces. Latvijā ir radīts nepareizs priekšstats, ka, uzbūvējot manēžu, to izmantos tikai vieglatlēti. Es zinātu, kā to pareizi noslogot. Vai man izdotos - tas ir cits jautājums -, bet padomu es varētu dot.
Mācījies Latvijas Universitātē (LU), tomēr augstskolas diplomu ieguvi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA)?
Es iestājos LU ģeologos, un mācību priekšmeti man ļoti patika - fizika, mikrobioloģija, ķīmija... Rīgas 45. vidusskolā man bija tik prasīga skolotāja, ka es nezināju, kā pie viņas var iegūt augstāku atzīmi par pieci. Aizgājis uz augstskolu, pirmajā kursā es pārliecinājos, ka visu jau zinu.
Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, tiekot pāri pirmajam kursam, pēc tam jau ir krietni vieglāk. Pirmo kursu pabeidzi, bet pēc tam pārgāji uz LSPA?
Mācību slodze patiešām bija liela. Lai to izturētu, vajadzēja arī kārtīgi atpūsties, un tas vairs negāja kopā ar sportošanu.
Tevi pavilka ģeogrāfu bohēmas virzienā?
Jā, tā riktīgi, tāpēc nepaliku ģeogrāfos, bet mācīties tur patiešām bija interesanti. Jebkurā gadījumā izlēmu, ka augstskola man ir jāpabeidz, tāpēc izvēlējos LSPA. Es gan nezinu, vai sporta darba organizators ir mans aicinājums. Visticamāk, meklēšu iespēju vēl mācīties. LSPA man patika, ka pasniedzēji pamatīgi iedziļinājās sporta lietās. Tā nebija mācīšanās tikai ķeksīša pēc.
Pasaulē vieglatlētika ir populāra studentu līmenī. Latvijā arī tā ir?
Pie mums lielākā masveidība ir maratonu skriešanā, kur cilvēki sevi bezjēgā moka. Liela daļa kārtīgi netrenējas, tikai izlemj - ai, es iešu un noskriešu. Un tad arī mokās distancē. Bet cilvēkiem tas patīk, tas ir masu sports, Ja reiz draugs skrien, es arī to darīšu. Studentu sports Latvijā nav tik augstā līmenī kā citās valstīs, lai gan vieglatlētikas sacensībās liela daļa ir studentu. Daudz jau mums nav vieglatlētu, bet domāju, ka nākotnē būs labāk. Nesen biju aizbraucis uz U-18 grupas sacensībām un ieraudzīju dalībnieku jūru. Ja viņi visi kaut kur nepazudīs, vieglatlētikai vajadzētu uzplaukt.
Kādā statusā patlaban esi - profesionālis, pusprofesionālis vai amatieris?
Profesionālis, pilnīgi noteikti. Trenēšanās man ir darbs. Ar to es pelnu.
Esi uz zaļa zara?
Ir OK. Treniņnometnes man nodrošina Latvijas Olimpiskā vienība un Rīgas dome. Sponsoru man nav, bet ikdienas tēriņiem es naudu sadabūju.
Finansiālā puse ir dzinulis treniņos nopietnāk pasvīst?
Ja man dzīvē kādreiz dzinulis būtu nauda, no sporta veidiem es pilnīgi noteikti nebūtu izvēlējies vieglatlētiku. Kaut kādā veidā jau nauda motivē. Es apzinos, ka par labu rezultātu komercmačos pienāksies dāsnāka prēmija.
Profesionāļiem parasti ir mērķis, uz kuru viņi tiecas...
Galvenais mērķis ir aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Šī ir olimpiskā sezona, tāpēc arī Rio ietilpst manos plānos. Olimpiskās spēles ir visaugstākā līmeņa sacensības vieglatlētikā un vēl daudzos citos sporta veidos. Jātiecas izpildīt olimpisko normatīvu.
Kura disciplīna būs galvenā - tāllēkšana vai trīssoļlēkšana?
Vēl nezinu. Treniņnometnē būs jāpastrādā ar tehniku abās disciplīnās, un tad jau redzēs, kā būs. Trīssoļlēkšanā pagaidām izskatās pat cerīgāk nekā tāllēkšanā.