Viņš pats peldas jūrā līdz pat oktobrim, ziemā slēpo, veic arī tiesneša pienākumus sporta veterānu sacensībās. «Mana joma ir vieglatlētika. Labs paziņa Daumants Znatnajs jau ieminējās, ka šovasar man vajadzēs kā tiesnesim piedalīties veterānu sacensībās, kas notiks Slokas stadionā,» stāsta Juliāns. Sporta veterānu sacensību dalībnieku vidū esot daudzi Garanča vienaudži, bet piedaloties arī 87 gadus veci sporta entuziasti. «Prieks redzēt, ka astoņdesmitgadīga kundze noskrien 800 metru distanci un saņem apbalvojumu par labu rezultātu, viņa taču varētu sēdēt uz dīvāna pie televizora, bet nē - trenējas un ir gatava izaicinājumam,» ir gandarīts Juliāns.
Pie sporta aizved dzīve
Agrā jaunībā Juliāns nav gatavojies sportista karjerai, viņš vēlējies strādāt mežsaimniecībā. «Nāku no apvidus netālu no Varakļāniem un Viļāniem, pabeidzu Dekšāru pamatskolu un Varakļānu vidusskolu. 50. gadu pirmajā pusē daudzi laukos dzīvoja trūcīgi, arī mana ģimene nebija izņēmums, tāpēc pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt Dekšāru pamatskolā par bibliotekāru,» atceras seniors un ar smaidu bilst, ka par nopelnīto naudu nopircis uzvalku, pulksteni un neilona kreklu. Darba pieredze un sapelnītā nauda nostiprinājusi pašapziņu, un Juliāns devies prom no dzimtās puses iegūt izglītību. «Iestājos Ogres mežrūpniecības tehnikumā, bet pēc tehnikuma beigšanas nepaguvu pastrādāt specialitātē, jo tiku iesaukts armijā un nokļuvu Baltkrievijā,» stāsta Juliāns. Tas arī mainījis viņa dzīvi, jo tieši armijas laikā Garančs nopietni nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, arī diska mešanu, lodes grūšanu. Juliāns neklātienē pabeidzis Minskas Fizkultūras institūtu. «Kad Latvijā meklēju darbu, mežsaimniecībā spoži piedāvājumi negadījās, turpretī Rīgā Dinamo mani uzņēma atplēstām rokām. Sporta jomā dažādos amatos nostrādāju ilgi,» stāsta Juliāns. Darba gaitā viņš ieguvis filozofisku skatījumu uz sportista likteni: «Vairākumam cilvēku ir potenciāls sportot, jo atbilstoši fiziskie dotumi piemīt daudziem. Ja tos papildina laba kustību koordinācija, precizitāte un gribasspēks, tad var gūt panākumus.» Tomēr viņš uzsver arī sportista karjeras nestabilitāti. «Visiem, kuri vēlas kļūt par sportistiem, iesaku arī apgūt kādu specialitāti, jo panākumi sportā ir cieši saistīti ar veselību, bet traumas mēdz gadīties, arī es savulaik guvu sporta traumu. Viena trauma var pārvilkt svītru sportista karjerai uz mūžu, tāpēc vajadzīgas arī citas prasmes iztikas pelnīšanai,» secinājis Garančs.
Dingo palīdz dzīvot veselīgi
Juliāns dzīvo tipisku pensionāra dzīvi. «Man ir māja skaistā vietā - jūra un mežs netālu,» saka Jūrmalas iemītnieks. Māja gan savulaik cietusi ugunsgrēkā, un Juliāns to atjaunojis saviem spēkiem. «Viegli jau nebija uzcelt praktiski no jauna, bet praktiskie darbi man iet pie sirds un laikam arī labi padodas, jo kaimiņi mani bieži sauc palīgā,» ikdienu raksturo seniors. Garlaicīgi viņam nekad neesot, turklāt jārūpējas par fermu - izrādās, tā Juliāns dēvē suni, divus kaķus un 14 zīlītes. Īpaša loma fermā ir sunim Dingo. «Viņš man ir jau ilgus gadus, kopš paņēmu viņu no tā sauktā Juglas suņu bērnudārza. Kādreiz bieži devos medībās, un Dingo var lepoties ar medību suņa ožu. Tagad mēs ar Dingo abi vairs neesam nekādi jaunie, medībās neejam, bet viens otram palīdzam dzīvot veselīgu dzīvesveidu, katru dienu dodamies pastaigās,» smaida Juliāns.
Nemeklēt nepatikšanas!
Garančs ir no tiem senioriem, kas uz jaunajiem raugās ar atzinību. «Vecāka gadagājuma cilvēkiem jaunajiem vajadzētu novēlēt vieglu, laimīgu dzīvi. Manos puikas gados es un mani vienaudži agri kļuvām pieauguši, jo tie bija skarbi laiki - karš, varu maiņas, izsūtīšanas. Vēl tagad atceros 1949. gada 25. marta izvešanu, tad mācījos pamatskolā un kopā ar skolasbiedriem skrēju uz dzelzceļu skatīties, kas notiek. Redzējām, kā vagonos sadzītie cilvēki pa logiem meta laukā vēstules. Pieaugušie mums teica, lai labāk tās neaiztiekam, jo valdīja baiļu atmosfēra, bet mēs, puikas, tomēr vēstules salasījām un centāmies nogādāt adresātiem,» atceras Juliāns. «Tie cilvēki, kam gadi 50, 40, 30 un vēl mazāk, uz dzīvi raugās citādi nekā mani vienaudži. Bet tas ir normāli, tam tā jābūt.» Garančs ar gandarījumu stāsta par savu meitu Sandru, veiksmīgu uzņēmēju, un par mazmeitu. «Katrīna mācās 9. klasē un ir ļoti mērķtiecīga! Bieži cilvēki saka - pusaudžus apdraud visādas atkarības, bet ar prieku varu teikt: mazmeitai nav ne laika, ne arī intereses par bezmērķīgām, neveselīgām nodarbēm. Viņa apņēmusies iegūt labu izglītību, spēlē basketbolu un apguvusi teikvondo,» priecājas Garančs. Juliānam un arī citiem Garanču dzimtā piemīt dotības mūzikā. Vislielākos panākumus šajā jomā guvusi Juliāna brāļameita pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča. «Patlaban Elīna dzīvo Malagā, nedzied, jo rūpējas par meitiņu,» stāsta Garančs. (Dziedātājas un viņas dzīvesbiedra diriģenta Šišona meitiņa Katrīna Luīze nāca pasaulē 2011. gada septembrī - red.) Juliāns cer, ka Elīna šogad atbrauks apciemot radus Latvijā un drīz atsāks dziedāt.
Sarunas noslēgumā Garanča kungs saka: «Ikvienam dzīvē gadās gan priecīgi, gan bēdīgi notikumi, ko ietekmēt nevar, bet pašam nevajadzētu iet pretī nepatikšanām. Parasti cilvēks pats uzmeklē neapdomības un iekšējas trauksmes, tāpēc jārūpējas gan par sportisku dzīvesveidu, gan savu prātu, uzturot spēju spriest loģiski!»