Rīgas dāmai sniegu notīra sētnieks, lielās sniega tīrīšanas mašīnas, bet šeit katrs ņem savu lāpstu, sāls maisu un jau agri no rīta sāk šķipelēt. Ja ir «galīgs vakars», vienmēr var aiziet pie kaimiņa un - par baltu velti un lielu paldies - aizņemties sniega pūtēju.
Nelielais apraksts par sniega problēmu risināšanu, lai kalpo par sākuma ilustrāciju tam, kā kanādieši dzīvo kopībā. Šeit komunikācija noris dabiski, ne jau tikai tāpēc, ka izdevīgi, bet tāpēc, ka neviens cilvēks nav vientuļa sala. Mēs cits citam esam vajadzīgi, un nav kauna lieta to atzīt un ikdienā praktizēt. Lai lauztu stereotipu par «amerikāņu smaidu», tas varbūt tiešām ir jāatstāj amerikāņu ziņā, jo kanādieši smaida normāli - ieturēti, nepārspīlēti, bet patiesi. Saprotams, biežāk nekā vidējais latvietis. Sveicināšanās uz ielas ir elementāra pieklājība, kādu Latvijā vēl var sastapt nelielos miestos. Nav obligāti jāatpazīst seja, lai novēlētu labu dienu.
Jāsaka gan, ka reizēm tas nav viegli - vienmēr būt sociāli aktīvam un būt gatavam apstāties, lai pārmītu pāris pieklājības frāžu. Iepazīšanās šeit notiek katru dienu un nav jāpārkāpj nepārvarami augsts slieksnis, lai aizietu kopīgi iedzert kafiju vai lai saņemtu svarīgus jautājumus par dzīvi. Jā, arī par Latviju, un, kas ir pārsteidzoši, šķiet, visi ir mācījušies pasaules ģeogrāfiju un bez problēmām spēj lokalizēt mūsu mazo zemi, tiesa gan, lielās Krievzemes kontekstā.
Vēl kāds neliels atgadījums, kas liecina par to, ka redzēt tālāk par savu degungalu un būt ieinteresētam par lielākām lietām šeit ir ikdienišķa parādība. Braucot nelielā velotūrē, ceļa malā pamanīju galdu, aiz kura stāvēja divas meitenītes. Gluži kā filmā - stāv un pārdod citronu limonādi un cepumus. Apstājos, lai aprunātos. Izrādās, abas draudzenes Lieldienu pirmdienā cēlušās, lai no rīta izceptu cepumus ar šokolādes skaidiņām un sagatavotu vairākas krūkas ar limonādi. Un ne jau tādēļ, lai iegūtu papildu kabatas naudu, bet - lai ar Sarkanā Krusta palīdzību iegūtos ziedojumus nogādātu cilvēkiem Japānā. Viņas teica: «Nu, tu jau zini, Japānā bija zemestrīce, un tur tagad cilvēkiem iet ļoti grūti. Mēs gribam palīdzēt.» Nepagāja ne minūte, kad blakus apstājās auto un šoferis paziņoja: «Meitenes, par jums jau stāsta radio.»
Labās ziņas šeit izplatās ātri un, kas ir brīnišķīgi, cilvēki vēl joprojām sirdsskaidri tic, ka pasauli var izmainīt, kaut vai pieliekot klāt tikai mazo pirkstiņu. Varētu jau teikt, kas tad tas ir - pārdesmit dolāru, ko šīm divām meitenēm saziedoja, bet, ja katram būtu tāda attieksme un sirds vēlēšanās, kādas lietas tik notiktu.