Bet ne vienmēr mēs šo labumu saredzam. Tādēļ jau arī taujājam Dievam pēc redzama un saprotama «labuma» (modernā kabalisma galvenā propagandista rabīna Ravas Ichāka Ginzburga alias hasīda Ļubaviča tvītojums). Es pat uzreiz ievēroju tos dažus pamuļķīšus Rīgas publiskajā telpā, kas - nevar saprast, Madonnai sekojot vai kā - nēsā ap roku sarkanu diedziņu, kabalas kopienas «firmas zīmi», bet, vai viņi zina, ko šī trauslā sārtā līnija nozīmē?
Galvenais - nenosodi
Kabalas noslēpumi ir mums visapkārt. Viduslaiku ebreju mistiķu, tātad zinātnes vīru, gudru galvu, radītā kosmogonijas mācība mūsdienās kļuvusi par sava veida trendu, ar kuru kā Louis Vuiton dizaina ekskluzīvu varāna ādas vīģes lapu piesegt savu vēlēšanos būt oriģinālam. Populāro frāzi «Jūs zinājāt, ka Ļeņins bija sēne?» neizgudroja meskalīnu sapļumpējušies krievu anarhohipiji - tā radusies kabalistiskās atklāsmes rezultātā. Arī latvjiem sakrālais jautājums «Kas es esmu?» nāk no kabalistikas repertuāra, gluži kā Torā meklētais «mūžīgā prieka avots». Man pazīstams cadiks reiz teica: tas prieks, kuru tu meklē, slēpjas tevī pašā - vajag tikai biežāk sarunāties ar Dievu. Visas desmit Dzīvības koka sefirotas slēpjas cilvēkā. Un tu tās pamanīsi. Jau šīs dzīves laikā. Galvenais - nenosodi. Tā, atbraucām. Steidzami jāatkārto mantra: keters, hohma, bina, heseds, gvura, tifarets, necahs, hods, jesuds, malhuts… It īpaši hohma un heseds, gudrība/viedums un mīļums/labvēlība.
Pēc kabalas priekšrakstiem «pieczvaigžņu sistēmā» vērtēt Jaunā Rīgas teātra izrādi Kabalas noslēpumi ir bezjēdzīgi. Ne tāpēc, ka atnāks ļaunā ragana Šikra un uzliks lāstu - par provi, sarkanu ugunspleķi uz pieres vai ko citu sliktu (bet arī tāpēc, protams).
Ja «pa lielam» - taisnība, katrs no Kabalas noslēpumiem aiznesīs savu. Visi, nav šaubu, iespējams, pirmoreiz latviski dzirdēs piecus lieliskus Īzaka Baševisa Zingera stāstus - darbības ainu secībā: Manuskripts, Īsā piektdiena, Kabalas noslēpumi, Muļķis Gimpels, Kapracis -, kuru sižetu ij negrasos te pārstāstīt. Tāpat kā oponēt tiem, kas pukst: «Atkal Alvis Hermanis ar tiem stāstiem!» Bezjēdzīgi, jo tieši stāstu stāstīšanas tehnikā JRT šoreiz iet vēl radikālākas attīstības virzienā, ko sapratīs ikviens, kas vispār seko teātra valodas tehnoloģijām. Varu tikai piebilst, ka, manuprāt, apvienot jūdaisma folklorā balstītu «ķermeņa zīmju valodas» pantomīmu ar nedaudz atsvešināto storytelling manieri - te JRT komanda jau tuvojas šī «žanra» virtuoza Toda Solondza meistarības augstumiem. Un, atvainojiet, neredzēt principiālu atšķirību starp Kabalas noslēpumu stilu un Latviešu mīlestības stilu var tikai akls.
«Sliktā ebreju princese»
Otrs no izrādes gūs citu ko - prieku par virtuozo aktierspēli. Gundars Āboliņš vispār planē jau kaut kur ārpus saprāta un fiziskā ķermeņa tehniskajām robežām, Regīna Razuma intonāciju un plastiskajā precizitātē spridzina kā reti kad, puscentimetru pagaidām atpaliek emijvainhausiskā vellata Elita Kļaviņa un pārāk sirsnīgais Andris Keišs, trīsarpus centimetru - tipāžists Jevgeņijs Isajevs, senā dailēniešu Sapņa vasaras naktī «ēzeļa» Ilgoņa Švikas reinkarnācija JRT. Tomēr, šķiet, aktieru brīvjušanās strikti noteiktās stilistikas rāmī ir tikai laika un «iespēlēšanās» jautājums. Var tikai izteikt apbrīnu, ka izrādes bagātā plastiskā forma tapusi bez horeogrāfa līdzdalības.
Trešs novērtēs - veselu katalogu ar kultūratsaucēm un «paralēlo jēgu nojēgumiem» izrādes vizuāli plastiskajā tēlā: sākot ar Marka Šagāla lidojošajiem icikiem, «čubidāniem», Mihaila Bulgakova «degošajiem/nedegošajiem manuskriptiem», grandiozo ievada ainu lidostā, kad airBaltic «dzelzsputniņš» lēni iebrauc Monikas Pormales par bagāžas izsniegšanas termināli pārvērstajā skatuvē, un kas uzreiz atmiņā sauc veselu gūzmu impresiju - Džeisona Raitmena filmu Up In The Air (cilvēks, kas dzīvoja starp debesīm un zemi, tātad - nekur, - raksturojums, kurš attiecināms arī uz visiem izrādes varoņiem), Bībelē un Dantes Dievišķajā komēdijā aprādīto purgatoriju, šķīstītavu (lidosta ir pārāk spēcīgs, varbūt pat ilustratīvs tēls, starptelpa starp zemes dzīvi un debesīm, kurās, kā pasakās māca, uz mākoņa maliņas sēž Dievs un smejas, un smejas, un smejas). Bet - lidosta ir viesnīca pazudušajām mantām, labākās naktsmājas bezpajumtniekiem, ja ticam Stīvenam Spīlbergam citā filmā, The Terminal.
Ak femme fatale, dziedātāja Emija Vainhausa, kuru režisors Hermanis nosauca par slikto ebreju princesi (ja kas, Vainhausa bija kabaliste un arī viņas vecāki ortodoksāli jūdi), kuras liktenīgais hits Mīlestība ir zaudēta spēle piešķir savveida skanisko kodu izrādei, kurā vispār ir pamatīgs ebreju muzikālās folkloras slānis. Tieši šī slavenās balādes crossover stilistika - ne īsti džezs, ne roks, ne «popsa» - signalizē arī par kādu, manuprāt, jēgas nobīdi, optisko apmānu, kurā tiek aicināts piedalīties izrādes skatītājs. Nē, neprecīzi. Nevis «piedalīties», bet vērot. Novērot.
Distance, iluzorā neemocionalitāte
Kabalas noslēpumus ir maldīgi uzskatīt par «stāstu par mums»! Tā arī ir principiāli novatoriska attieksme, kas šķir Kabalas noslēpumus no, piemēram, Latviešu stāstiem vai Latviešu mīlestības. Distance, nedaudz, nedaudz atsvešinājuma - lūk, atslēga, kurā slēpjas šķietamais Kabalas noslēpumu intonāciju vēsums un iluzorā neemocionalitāte. Jo tas ir stāsts par viņiem. Par vienu noslēgtu, jā, diezgan noslēpumainu sabiedrību, kurā kurš katrs netiek sagaidīts ar atplestām rokām. Hasīdu pasaulē kurš katrs latviešu bāleliņš nejutīsies «kā mājās», kā «starp savējiem», lai gan, saprotams, Zingera stāstu tēmas ir vispārcilvēciskas - mīlestības jēga, nemirstības meklējumi, kas ir dvēsele, kas gods, lepnums, sirdsapziņa… It kā viss tas pats, mums tik mīļš un pazīstams, un tomēr - mazītiņš brīdinājuma uzraksts «nekāp, nositīs!» arī turpat blakus vien rēgojas. Kas nepamanīs, var sanākt liels konfūzs.
Kabala māca, ka dvēsele sasniegs savu «pilnību» (materializēsies) atklāsmes rezultātā, bet atklāsme slēpjas tekstos. Ja uzlūko Jaunā Rīgas teātra Kabalas noslēpumus kā «tekstu», tad tas visupirms atgādina - cieni un esi uzmanīgs pret visu svešo. Un nelien ar savu dziesmu grāmatu svešā augļu dārzā.
Zingers raksta: «Kad biju mazs puika un stāstīju visiem dažādus notikumus, mani sauca par meli. Tagad mani cienījami dēvē par rakstnieku. Solis attīstībā, protams, ir liels, tomēr rakstnieks un melis taču ir viens un tas pats.» Tiek apgalvots, ka Zingers visos stāstos raksta par cilvēka un Dieva attiecībām. Pēc izrādes Kabalas noslēpumi atliek noskaidrot katram sev, vai Dievs mums viens, vai lidmašīnas mums vienas un vai dienišķā maize, ko dod mums, nav slacīta kāda cita asarās. Tieši šī doma man ļāva lidostas koferu sagaidīšanas telpā saskatīt arī morga aprises. Izrādē viens no poētiskākajiem mirkļiem ir epizode, kad Andris Keišs rabīna vai cadika tēlā pārklāj «neaizlidojušo» čemodānus ar drāniņām, kas pārvērš materiālās pasaules mantas ebreju kapu kopiņās. Mūsdienu kabalistikas mācību kanonā Talmūdā eserā sefirotā rakstīts, ka dvēseles dzīves galvenais mērķis ir gaisma un prieks. Cik savādi. Bet kabala tāda ir - jo cēlusies no vārda «dot». Un, kā teicis kabalists Rainis, - dodot gūtais neatņemams.