Nesen publiskotie dati, ka Latvijā samazinājies bezdarbs, pirmajā brīdī šķiet iepriecinoši. Finanšu ministrija steidz uzsvērt, ka pirmo reiz kopš 2008. gada bezdarba līmenis noslīdējis zem 10% un ir vien 9,8%. Skaitļi, kā mēdz sacīt, nemelo, tomēr ir vērts aizdomāties, uz kā rēķina sasniegts bezdarba kritums un kāda būs situācija turpmāk.
Par bezdarba mazināšanās iemesliem prātojot, jāatceras daudzu cilvēku aizbraukšana strādāt uz ārzemēm tieši kopš 2008. gada, lielā mērā - ekonomiskās krīzes ietekmē. Turklāt to, ka vērienīgu reemigrāciju Latvija pagaidām nav piedzīvojusi, jau atzīst pat valdības ministri.
Ekonomikas analītiķu prognozes par turpmāko situāciju Latvijas darba tirgū nav pesimistiskas. Neraugoties uz Krievijas embargo doto triecienu vairākiem pārtikas ražošanas segmentiem, kopumā valstī bezdarbam nav pieaugošas tendences, un tas pierāda uzņēmēju prasmi pielāgoties apstākļiem un atrast jaunus eksporta tirgus. Tiek pieļauts, ka bezdarbs saruks arī nākotnē.
Tomēr ir trīs aspekti, kas neļauj būt pārlieku optimistiskiem. Pirmkārt, tā ir nestabilā ģeopolitiskā situācija, kas var sagādāt pārsteigumus. Otrkārt, aizvien asāk iezīmējas kontrasti starp apdzīvotajām vietām - Rīgā, vairākās citās pilsētās un dažos novados, kur vēsturisku un ekonomisku iemeslu dēļ ir liels darbvietu skaits, bezdarbs nav akūta problēma, taču ir arī lauku pagasti un pilsētas, kur bez darba jau ilgtermiņā ir liela daļa iedzīvotāju un - vismaz lauku pagastu gadījumā - pārmaiņas ir maz ticamas, jo būtu naivi cerēt, ka pēkšņi parādīsies vērienīgi darba devēji.
Treškārt, līdz ar tehnoloģiju attīstību daudzviet nav nepieciešams liels darbinieku skaits. Atceros pārsteigumu, ko lasītājos izraisīja ziņa, ka darbinieku skaits kādā Latgalē atvērtā ražotnē nesasniedz pat desmit cilvēku, taču nav vairs XX gadsimts, kad rūpnīcas atvēršana nozīmēja simtiem darbvietu. Tāpēc, pat ja ierodas investors un izveido ražotni, nevar cerēt, ka bezdarba problēma tiks atrisināta.
To būtu vērts atcerēties politiķiem un atbildīgajām amatpersonām, lemjot par tiesisko regulējumu, kas attiecas uz jaunu uzņēmumu veidošanu, it īpaši - uz bēdīgi slavenajiem mikrouzņēmumiem. Lai kādas nepilnības būtu mikrouzņēmumu nodokļa režīmam, tas jau ir pierādījis, ka cilvēkiem vismaz paver iespēju veidot savu uzņēmējdarbību un pelnīt iztiku, nevis paļauties uz sociālajiem pabalstiem. Tas, kā mikrouzņēmuma veidotājam biznesā veicas, jau ir viņa paša ziņā, bet vismaz pirmais solis tiek sperts.