Pirmās brīvvalsts laikā vēl nebija tādu naudasmaisu kā Starptautiskais Valūtas fonds. Naudu jaunā valsts divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nedaudz aizņēmās no iedzīvotājiem, bet lielākas summas aizdot lūdza turīgākas valstis. Tad ar valsts godavārdu naudas aizlienēšanai nepietika. Valsts stiprā aizmugure bija meži, bet pie tiem tomēr neķērās.
1920.gadā, kad Latvija vēl cīnījās par savu neatkarību, topošajai valstij bija gatavi aizdot norvēģi. Ne naudā, bet graudā - siļķēs. Precīzāk, Latvija ņēma siļķes, pretī dodot vekseli. Latvieši bija nodomājuši siļķes pārdot tālāk dārgāk Krievijā un nopelnīt no starpības, taču krievi arī nebija ar pliku roku ņemami - saprata, ka siļķes var pirkt bez starpniekiem. Līdz ar to izcēlās pat skandāls, kad no milzīgā Rīgas ostā glabāto siļķu daudzuma vairs nevarēja tikt vaļā. «Zivis vēl sāka smirdēt tā, ka smirdēja visa Daugavmala,» Dienai stāsta ekonomikas vēstures zinātājs profesors Viesturs Pauls Karnups. No zaudējumiem izglāba pierobežā izveidotie maiņas punkti, caur kuriem lielākā daļa siļķu tomēr aizplūda uz Krieviju.
Parādu par siļķēm Latvija samaksāja 1924.gadā, kad arī tika samaksāts karalaika parāds Francijai un Igaunijai. Savukārt kā aste gadiem līdzi vilkās neatkarības cīņām uz 62 gadiem ņemtais aizdevums no ASV un arī vēl cara laikos Rīgas pilsētas ņemtais kredīts no Anglijas. ASV daļu Latvijas parāda norakstīja, bet ar angļiem tik viegli negāja. «Beigās nekas cits arī neatlika, kā samaksāt veco parādu, lai dabūtu jaunu,» stāsta V.P.Karnups. Jokot ar Angliju nevarēja, jo tā kopā ar Vāciju bija nozīmīgākie Latvijas eksporta tirgi.
Arnolda Aizsilnieka grāmatā Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945 teikts, ka, ieskaitot vēl nenorakstīto daļu parāda ASV un nesamaksāto - Anglijai, Latvija citām valstīm 1930.gadā bija parādā 110 miljonus latu. Tie bija apmēram 60% no valsts tā laika gada budžeta izdevumiem, neskaitot pašvaldību, liecina Dienas aprēķini. Ārējo parādu būtiski audzēja 1928.gadā no Zviedrijas sērkociņu ražotājam uz 35 gadiem paņemtais aizņēmums. Pretī tas prasīja nodot koncesijā sērkociņu ražošanu. Tāpēc citus piecus sērkociņu ražotājus slēdza, saka V.P.Karnups. Saeima gan uzdeva valdībai definēt, kā tā tērēs aizņēmumu un cik naudas tiks novirzīti ceļiem, meliorācijai u.c.
Kārtis sajauca krīze pasaulē divdesmito gadu beigās un trīsdesmito sākumā. Tad Latvija kā ar uguni meklēja naudu, taču bez īpašiem panākumiem. Valstij palīdzēja iepriekšējos gados izveidotie uzkrājumi, taču ar tiem nepietika, tāpēc tika palielināti nodokļi. Daudzas valstis, tajā skaitā Igaunija, trīsdesmito gadu sākumā devalvēja savas valūtas, Latvija to izdarīja samērā vēlu - 1936.gadā. Eksportētājiem palīdzēja, taču citās valūtās paņemtie kredīti, pārrēķinot latos, pieauga par aptuveni 75%.
Kopējais valsts iekšējais un ārējais parāds 1939.gadā bija tuvs valsts pamata budžeta izdevumiem, neskaitot pašvaldību tēriņus. Šie parādi gan saistībā ar okupāciju tā arī netika atdoti.