Premjera tradicionālais ziņojums parlamentam par iepriekšējā gadā paveikto un šajā iecerēto tikpat tradicionāli izraisa gurdu reakciju - apjomā pamatīgs rādītāju un dokumentu nosaukumu savirknējums, kuru retais grasās lasīt, bet par kuru vairākumam (izņemot premjera partiju, protams) ir kritisks viedoklis.
Skaidrs, ka galvenokārt šādi ziņojumi ir sišana sev pa plecu neatkarīgi no valdības politiskā sastāva. Lai gan pat tādā formātā šādiem ziņojumiem ir sava jēga - laiks rit tik strauji, ka ir noderīgi, ja ir šāds notikumu uzskaitījums. Te gan varētu rekomendēt tekstu pirms priekšā celšanas publikai pārlasīt - ir mazliet dīvaini, piemēram, ceturtdien no Saeimas tribīnes kā labo darbu pieminēt valsts uzņēmumu pārvaldības reformu, par kuru pirms divām dienām valdības sēdē notikusi pamatīga izplūkšanās, un reformas saturs vēl miglā tīts.
Tomēr vēl ieteicamāk būtu par nepadarītajiem un ieplānotajiem darbiem runāt normālā valodā. Piemēram, jautājums par atbalsta mehānismiem t. s. zaļajai enerģijai, kā labi zināms, ir ārkārtīgi sarežģīts, atšķirīgu interešu, tālejošu seku caurausts, un, kā atzīst speciālisti, risinājumu atrast būs grūti. Premjera izklāsts ir tik bezkaislīgs, ka neko nepasaka: «2013. gadā tiks turpināts aktīvs darbs pie jauna atbalsta mehānisma izstrādes elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem.» Pati nozare un deputāti, kuri ar šo tēmu strādā, atzīst, ka ar jaunu būvniecības regulējumu iet kā pa celmiem. Savukārt premjers ziņo, ka «turpinājās darbs Saeimā pie jauna būvniecību regulējoša likuma izstrādes, kurā ietvertas vairākas nozīmīgas izmaiņas». Punkts. Ja mērķis ir, lai auditorija patiešām tiek informēta, jāņem vērā, ka konkrētais jautājums kļūst saprotamāks, ja izklāsta «par» un «pret» argumentus (piemēram, saistībā ar veselības aprūpes finansēšanas modeļa reformu), nevis noslēpumaini pavēsta «turpinās darbs».
Demokrātiskā sabiedrībā varai, politiķiem nav kauns atzīt savas kļūdas, padoma trūkumu, aicināt izteikt viedokli citus utt. Ņemot vērā, cik dedzīgi koalīcijas partijas cita citu publiski apkaro, nekāds trakums arī nebūtu, ja premjers izvērtētu konkrētu ministru darbu - kritiskas piezīmes uz visa jau sarunātā fona neko nepasliktinātu. Politiskā opozīcija gan, visticamāk, šādu vaļsirdību izmantotu savās interesēs kā apliecinājumu valdības politikas aplamībai. Tomēr premjeram nevajadzētu aizmirst, ka viņa auditorija ir ne tikai simt deputātu, bet sabiedrība kopumā, kas savukārt, atļaušos cerēt, spēj novērtēt, ja politiķis neuzskata sevi par visgudrāko un nekļūdīgāko.
Dombrovska komunikācijas stils jau ir slavens ar savu iemidzinošo paredzamību. Viņa daudzinātā nosvērtība ir laba, bet vienā brīdī sāk kaitināt (neizdarīt asas kustības...). Premjers, šķiet, savā karjerā ir sasniedzis to posmu, ka var atļauties šo stilu mainīt.