Pirms pieciem gadiem, kad Uldis nupat bija apprecējies, jaunā ģimene gaidīja mazuli un šķita, ka vismaz tuvākajā nākotnē paredzami tikai laimīgi notikumi, viņa dzīvē pārmaiņas ieviesa skarba diagnoze - zarnu saslimšana pirmsvēža stadijā.
Uz pašsajūtu nepaļauties!
Līdz 2010. gada vasarai jūtamu veselības problēmu Uldim Veserim nebija - kā jau vairums jaunu cilvēku, pie ārsta viņš devās akūtas nepieciešamības gadījumā. Tovasar, kad sākušas biežāk piemeklēt caurejas, Uldis apmeklēja ģimenes ārstu. Viņam iedeva norīkojumu veikt analīzes, uztaisīja pilnu asins ainu, taču novirzes no normas analīzes neuzrādīja. «Tad ģimenes ārste mani nosūtīja uz kolonoskopiju, un izmeklēšanā konstatēja zarnu polipozi - būtībā tā ir pirmsvēža stadija. Var teikt, ka slimību atklāju īstajā brīdī. Lai gan, protams, rūpīgāk pārbaudīt veselību vajadzēja biežāk, jo mans tēvs mira ar vēzi. Divdesmit gadu vecumā es gan veicu pārbaudes, kas attiecas uz risku saslimt ar vēzi, bet tad viss bija kārtībā,» stāsta Uldis Vesers.
Jaunais vīrietis teic, ka vienmēr bijis optimists ar stabilu nervu sistēmu un kā milzu satricinājumu šo ļauno ziņu nav uztvēris. «Galvenā priekšrocība bija tā, ka man bija ģimene. Ja tas būtu noticis gadu vai divus agrāk, pirms iepazinos ar sievu, pieļauju, ka ziņu par slimību uztvertu un pārdzīvotu daudz smagāk,» atzīst Uldis un turpina: «Sieviņa gan ir ļoti emocionāla, ļoti pārdzīvoja, bet mums ģimenē sievasmāte ir farmaceite, viņa deva daudz labu padomu.»
Uldis atceras, kā abi kopā ar sievu, kura tobrīd bijusi jau astotajā grūtniecības mēnesī, aizgājuši uz Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Pārmantotā vēža konsultatīvo kabinetu, un stāsta: «Pēc tā, ko ārsts vizītes laikā sastāstīja, sievai palika tik slikti, ka vajadzēja atgulties turpat, ārsta kabinetā. Dakteris prognozēja, ka pēc mēneša zarnas man izgriezīs, dzīvošu ar trubiņu, kas karājas ārā no vēdera, bet tas nekas - tādu pacientu Latvijā esot trīs tūkstoši, viņi visi tā dzīvojot.»
Pēc šīs nepatīkamās vizītes U. Vesers izvēlējies turpmāk apmeklēt citu medicīnas iestādi, viņš devies uz Medicīnas sabiedrību ARS un nokļuvis pie gastroenteroloģes Skaidrītes Mežeckas. «Domāju, ka, pateicoties tieši šai dakterei, tagad esmu tik veselīgs. Viņa nesteidzināja ar operāciju, bet lika veikt dažādas papildu analīzes un savest kārtībā organismu. Man tika nozīmētas kolonoskopijas, taču pēc vienas no šīm procedūrām atklājās mikromalignizācija - man bija sācis attīstīties vēzis,» slimības gaitu atceras Uldis un piebilst, ka pat tolaik fiziski juties labi, taču zarnu vēža pacienta pašsajūta slimības sākumposmā esot mānīga. «Uz savu pašsajūtu paļauties nedrīkst! Nepieciešamas regulāras pārbaudes un, ja ir kaut mazākās aizdomas par ļaundabīgu saslimšanu, jāveic nopietni izmeklējumi, nevis jāmāna sevi, ka gan jau būs labi,» uzsver U. Vesers.
Par slimību jārunā
2011. gada rudenī Ulda meitiņai apritēja gadiņš - jubileja nosvinēta, bet jaunajam tētim bija jāierodas Latvijas Onkoloģijas centrā, lai ar ārstu vienotos par operāciju. «Uz brīnumiem paļauties negrasījos. Protams, zāļu tējas, ko biju sācis regulāri lietot, nenāca par sliktu, taču es uzticos tradicionālajai medicīnai. Ārsts man saprotami izskaidroja, kā noritēs operācija un kādas tai būs sekas. Operācija bija smaga, pēc tam radās iekaisumi, taču es biju un vienmēr būšu optimists. Slimnīcā nogulēju trīs nedēļas, izrakstījos īsi pirms Jaunā gada,» pasmaida Uldis. Kaut sākumā pēc slimnīcas varējis pastaigāt tikai maziem solīšiem, Uldis teic, ka jau pēc nedēļas juties tik labi, ka uz pārbaudēm Onkoloģijas centrā devies pats: «Mājas tomēr ārstē.»
Zarnu vēzis biežāk uzbrūk gados vecākiem cilvēkiem, 90% slimnieku ir vecumā pēc 50- 60 gadiem, novērojis biedrības EuropaColon Latvija vadītājs. «Slimnīcā vecuma ziņā starp pacientiem, kuri sirgst ar šo saslimšanu, biju kā puišelis,» saka Uldis un turpina: «Es pats lielāko daļu informācijas par zarnu vēzi atradu internetā, un tas palīdzēja rast lielāku skaidrību gan par operācijas gaitu, gan par to, ko vajadzēs darīt atveseļošanās periodā. Taču vecie cilvēki lielākoties internetu nelieto, tāpēc viņiem ir grūtāk. Turklāt, piemēram, laukos ģimenes ārsti nav pietiekami informēti, kā palīdzēt pacientiem pēc zarnu rezekcijas. Slimnīcā varēja novērot, ka lauku ļaudis ir sīkstāki, izturīgāki, tomēr viņiem būtiski pietrūkst padoma.»
Uldis pēc operācijas gājis uz dažādām konsultācijām, apmeklējis arī Saules aptiekā izveidoto kabinetu, kur medicīnas māsa Ņina Pantiļejeva zarnu vēža slimniekiem palīdzēja gan ar padomu, gan stomas palīglīdzekļiem, kas tolaik tika iegūti kā humānā palīdzība no Zviedrijas. «Ņina jau no 80. gadiem darbojas zarnu vēža pacientu atbalsta grupā un šajā kabinetā apmeklētājus pieņem joprojām. Man gan psiholoģisko palīdzību toreiz nevajadzēja, bet konsultācijas bija noderīgas. Reiz Ņina piedāvāja man pastāstīt savu pozitīvo pieredzi citiem pacientiem. Es neatteicu, jo uzskatu, ka par šo slimību ir jārunā, tāpat kā par to runā krūts vēža pacientes,» saka Uldis.
Baidās iet sabiedrībā
Biedrība EuropaColon Latvija dibināta 2012. gadā un ir daļa no starptautiskās organizācijas EuropaColon tīkla, kas aizstāv zarnu vēža pacientu tiesības 21 valstī. Uldis Vesers, kurš kļuva par biedrības valdes priekšsēdētāju, atzīst - Latvijas organizācija nodibināta, pateicoties Eiropā vadošās zarnu vēža pacientu organizācijas EuropaColon dibinātājas Jolas Goras Būtas vizītei Rīgā. Viņa te ieradās 2012. gadā, lai tiktos ar toreizējo Veselības ministrijas vadību un sniegtu savas rekomendācijas. «Latvijā tobrīd vispār nebija pat vadlīniju, kā ārstēt kolorektālo vēzi, lai gan šī vēža veida pacientu skaits ar katru gadu aug. Pēc Būtas kundzes vizītes radās vairāk iniciatīvu gan no ārstiem, gan zāļu ražotājiem. Tad arī izskanēja aicinājums pacientiem veidot pašiem savu organizāciju, jo kas gan vislabāk var aizstāvēt pacientu intereses? Paši pacienti,» piebilst biedrības vadītājs.
Uldis Vesers novērojis - cilvēki par šo slimību nerunā, viņi baidās, ka par to uzzinās, piemēram, darbavietā: «Arī sabiedrībā tieši pret saslimšanu ar zarnu vēzi ir daudz aizspriedumu. Veselajiem šķiet, ka šajā gadījumā viss, kas skar zemjostas vietu, ir netīrs. Jā, pacientiem, kuriem ir izvadīta zarna un vairs nav normālas vēdera izejas, var gadīties problēmas ar stomas maisiņiem, tomēr pats galvenais - zarnu vēža pacienti psiholoģiski jūtas ļoti nomākti.»
Parasti atveseļošanās pēc operācijas ilgst pusgadu, arī Uldim mediķi ieteikuši pusgadu pavadīt mājās, tomēr viņš darba gaitas atsācis jau pēc trim mēnešiem - darbā gan vadība, gan kolēģi bijuši saprotoši, šajā ziņā viņam ir paveicies. «Tā kā liela daļa pacientu ir pirmspensijas vecumā, viens no psiholoģiskās nomāktības aspektiem saistās tieši ar darba vietas zaudēšanu ilgstošās atveseļošanās dēļ. Iedomājieties, kā cilvēks jūtas - pēkšņi palicis mājās, pārtiekot no invaliditātes pensijas un baidoties iziet sabiedrībā, baidoties, ka stomas maisiņš pēkšņi var saplīst. Šie cilvēki visbiežāk ir ļoti nomākti, norobežojušies no sabiedrības un 99% gadījumu negrib, lai par viņu veselības problēmām kāds uzzina. Veidojas tāds kā apburtais loks - sabiedrībā par zarnu vēzi zina ļoti maz, lai gan saslimšanu skaita ziņā tas sāk apsteigt citus vēža veidus, savukārt paši zarnu vēža slimnieki sevi uzskata par zudušiem sabiedrībai. Ja turklāt vēl cilvēks ir vientuļš vai savā ģimenē nesaņem atbalstu, rodas milzīgs psiholoģiskais diskomforts. Rehabilitācijas periodā valsts sniedz palīdzību, aprūpes palīglīdzekļus tagad piešķirot par brīvu, taču pacientiem bieži vien nepieciešama arī psiholoģiska palīdzība, lai spētu pilnvērtīgi dzīvot tālāk. Diemžēl psihologa konsultācijas ne katram ir pieejamas,» pacientu vajadzības raksturo Uldis Vesers.
Bijušo slimnieku nav
Organizācijas EuropaColon Latvija mērķis ir panākt būtiskus uzlabojumus, lai apturētu dramatisko zarnu vēža saslimšanas skaita kāpumu Latvijā.
«Mēs apvienojam zarnu vēža pacientus un viņu atbalsta personas, uzrunājam veselības aprūpes nozares speciālistus, politiķus, lai uzlabotu zarnu vēža pacientu stāvokli Latvijā un ierobežotu saslimšanu ar to. Pagaidām gan organizācijas biedru skaits ir neliels - aptuveni 100 pacientu, bet mēs turpinām darbu pie jaunu biedru un viņu atbalsta personu piesaistes. Ir būtiski sniegt informāciju, lai cilvēki zinātu par savām iespējām un atbalstu, ko var saņemt no organizācijas, apzinātos zarnu vēža saslimšanas riskus, izmantotu skrīninga iespējas. Šīs saslimšanas Latvijā bieži vien tiek atklātas novēloti - 3. vai 4. stadijā, un tad atveseļošanās noris ļoti grūti. Vēlamies sadarboties arī ar lauku ģimenes ārstiem, jo laukos dzīvojošiem zarnu vēža pacientiem klājas visgrūtāk,» norāda Uldis Vesers.
Jaunais vīrietis pārcietis arī otru operāciju - 2013. gada beigās atklājās, ka vēdera dobumā sākuši veidoties saaugumi. Tad gan Uldis esot bijis uztraucies: «Taču tie izrādījās labdabīgi saaugumi, un garastāvoklis man atkal uzlabojās. Man paveicies - esmu jauns un viegli adaptējies. Lai gan gribētos teikt, ka esmu bijušais zarnu vēža slimnieks, patiesībā bijušo vēža slimnieku nav. Visi ir esošie slimnieki, jo jāpārbaudās ir regulāri un recesijas risks pastāv.»
Neraugoties uz to, ka Uldis Vesers tagad ir 2. grupas invalīds, viņš savā darbavietā SIA Akvedukts strādā pilnu darba dienu, audzina meitiņu, studē Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības loģistiku un neslēpj - pievērsties studijām nolēmis pēc operācijas Onkoloģijas centrā. Viņam ir izdevies nezaudēt optimismu, dzīvē saredzēt perspektīvas, bet tas galvenokārt, pateicoties ģimenes sniegtajam atbalstam.