Sunim ir dabisks instinkts apēst zemē atrastu gaļas gabalu, kaulu vai desu. Lai kā saimnieks dresētu savu suni, tikko no dzīvnieka būs novērstas acis vai saimnieks neatradīsies tuvumā, pat vislabāk audzinātais suns nespēs atteikties no priekšā gulošā kāruma. Tā kā suns bieži atrodas pagalmā viens un ja vēl māja atrodas ceļa vai gājēju takas tuvumā, nopietni jādomā, kā suni izolēt no labu vai ļaunu vēlošajiem garāmgājējiem. No zoodārza pieredzes zinām, ka cilvēki, it kā labu vēlēdami, baro dzīvniekus ar tiem galīgi nepiemērotu barību, bet ļaunprāši var suni nogalināt, iemetot sētā saindētu barību, asus priekšmetus, gaļu, kurā paslēpta plastmasa. Es redzu tikai vienu ceļu - ja suns pastāvīgi dzīvo pagalmā, viņam jāuzceļ voljērs vai nožogojums. Tiesa, nožogojums zināmā mēra traucēs sunim sargāt sētu no svešiniekiem, taču balsi viņš voljērā nezaudēs un varēs skaļi paziņot par nepazīstama cilvēka ierašanos. Manuprāt, nevajadzētu arī baidīties, ka suns pārdosies zaglim par desas gabalu. Ja suns audzināts kā mājas sargs, ļaunu nodomu pārņemts cilvēks viņu nepielabinās ar gaļas gabalu. Lai svešinieks nodibinātu ar mājas sargu draudzīgas attiecības un būtu pārliecināts, ka suns uz viņu reaģēs ar mīlīgu astes luncināšanu, ir vajadzīgs daudz kas vairāk - nopietns un ilgstošs sociālais kontakts.
Lai suns neēd pār žogu iemesto
Suņu saimnieki man bieži jautā - kā iemācīt mājas četrkājaino sargu neēst pār žogu pārmesto barību? Cilvēki met barību kā cienastu skaistam sunītim, bet tikpat labi kaut kādu gardumu var pārmest ļaunprātīgs garāmgājējs vai cilvēks, kas vēlas pielabināties sunim ar nolūku vēlāk nepamanīts iekļūt mājā un to apzagt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.