Arī izstādes koncepcija uz to norāda: «Tomēr kuram te ir laiks un enerģija nodoties ironijai vai argumentētai institūciju politikas kritikai? Depresīvai, ievelkošai, ar naudas smārdu aplīpošai? Izstādes ideja, ticiet/neticiet, ir sirdsšķīsta: kā mirāža pa ceļam uz lidostu jūsu acu priekšā iznirst pārsimts ainu, kas varbūt apelē pie jūsu nacionālās vājības.» (Aiga Dzalbe.) Terapeitiskais uzstādījums balansē uz ļoti plāna ledus virs dziļa kiča okeāna situācijā, kad uz mākslas kvalitātes rādītāja godu braši pretendē pieprasījuma un popularitātes skaitļi.
Ekspozīcija un vieta
Pirmie iespaidi ir pretrunīgi. Hroniska izstāžu telpu trūkuma apstākļos jauna, plaša ēka, kur darbiem nav jāmeklē sasaiste ar laikazoba saēstu industriālu drupu estētiku, šķiet lielisks ieguvums, ko balsta privāta iniciatīva (izstāde notiek Viduleju ģimenes īpašumā) Ziedleju ielā 1. Vienlaikus nevar neredzēt, ka vairākas telpas, kur abas garensienas ir no stikla un tikai gala sienai var kaut ko piekārt, ir klaji nepiemērotas gleznu eksponēšanai (rezultāts ir darbu sablīvējums no grīdas līdz griestiem bez mazākās distances); citas problēmas atklājas nevienmērīgajā apgaismojumā un refleksos uz iestiklotajiem darbiem (grafikām, fotogrāfijām), kurus dažviet faktiski nevar saskatīt. Ar objektiem, skulptūrām un filmām ir labāk, tomēr arī tad jārēķinās ar komerciālo būvju pieblīvēto ainavu aiz loga, kas neizbēgami pārtop mākslas darbu fonā. Speciālreisu rīkošana no pilsētas centra ir laba iniciatīva, tomēr, ja izstāžu praksi paredzēts turpināt, transporta problēmas var izrādīties būtiskas (ne jau katrs būs ar mieru pirkt 22.autobusā trīs biļetes - vienu par braucienu līdz lidostai un divas atpakaļceļā vai arī, vienu ietaupot, jozt pāri Ulmaņa gatvei). Var jau būt, ka nākotnē tai pāri sliesies jauks gājēju tiltiņš, kas ved uz plaši iecienītu mākslas notikumu telpu…
Spilveni un atsperes
Ierasti haotiskajā reālisma un abstrakcijas mozaīkā uz relaksāciju vedinoši «spilveni» nemaz tik ļoti nedominē (dažkārt arī lingvistiskā spēlē apšauba šo iespēju, kā Ievas Strazdiņas Trausls miegs), lai gan piemēri ir (Lauras Pīgoznes Pašportrets siltajās zemēs, Martas Jurjānes Tomēr priecīga diena, Evijas Ķirsones un Valda Buša ainavas u.c.). Šai ievirzei piederīgi arī atsevišķi lietišķās mākslas paraugi ar dažādiem dabas elementiem, kā Andras Kurzemnieces košās tekstilmozaīkas Mežs vai Andas Munkevicas Jūra. Ik pa brīdim izlien politisko reāliju durstīgās atsperes (Anetes Lesītes Pūlis. Nākamajā dienā pēc 13.janvāra, Ramonas Pēkšēnas-Neibergas Izmaiņas ir iespējamas, bet jo īpaši Aigara Bikšes (tandēmā ar Kristapu Gulbi veidojis sociālus un politiskus projektus) milzu panno Jauns politiskās pārvaldes modelis postkoloniālisma periodā 2010.-2022.gads. Pompozi optimistiskā stilistikā, atgādinot tiklab 30.gadu beigas kā padomju ēras sākumu, uzzīmēta shēma, kurā ES ģenerālpilnvarotais veido Latvijas Ministru kabinetu, bet vietējais parlaments to tikai apstiprina. Nekāds atpūtas krēsls nesanāk, atliek vien pārdomāt infantilo neprasmi tikt galā ar savu valsti. Laikam tā būs medaļas otra puse 30.gados populārajam sauklim par latviešiem kā «jaunu» un spēkpilnu kultūras tautu, kam vēl tālu līdz špengleriskajam pagrimumam civilizācijā. Tālu arī līdz turienes tolerancei, redzesloka plašumam un problēmu risināšanas mākai.
Animācijas uzplaukums
Ja izstādē var pavadīt pat vairākas stundas, tad par to jāpateicas animācijas filmiņu birumam, kurās mākslinieki apcer gluži bībeliskas, globālas tēmas gan nopietnākā, gan ironiskākā tvērumā. Ieva Jurjāne (Reiz Dievs… Kā saule, mēness un zvaigznes radās) risina Dieva un Velna savstarpējās attiecības rotaļīgi abstrahētā toņkārtā, bet Kristīne Jurjāne (Reiz Dievs… Kā govs un kaza radās) iemiesojusi gaišo un tumšo spēku sacensību amizanti reālistiskā, kariķētā izteiksmē. Atdzīvojamies var vērot gan tipisko Ilmāra Blumberga stilu (Reiz Dievs… Kā radies cilvēks), gan Kaspara Zariņa glezniecībai raksturīgos tēlus, kas ilustrē ašantu pasaku (Vai tu ko teici…). Atraktīva ir Kārļa Vītola sirreāli pabaisās filmiņas atmosfēra - skaista un depresīva vienlaikus. Pa kādai laimes receptei arī atrodas - ķermeniskā un mentālā līdzsvara meklējumiem lai noder Andas Bankovskas darbs Vidus: «Laime ir vidū. Katrā pašā ir laime, katra paša iekšienē, kodolā, būtībā. Mirkļa vidū. Īstenībā laime var būt tikai tagad, pagātnes laime ir vienīgi atmiņas.»