Šeit, Auces novada Bēnes Pensionāru biedrībā Atvasara, kurā no aptuveni 400 Bēnē dzīvojošajiem pensijas vecuma ļaudīm darbojas 27 seniori divās interešu grupās, valda tik ģimeniska sajūta, ka ne vientulībai, ne drūmām domām nav vietas. Te tās izklīst kā izdzenātas ar mākoņu stūmēju.
Kas slēpjas burciņā
«Mums laimējies ar atrašanās vietu. Te ir laimīga vieta,» par centru, kur vienuviet izvietota bibliotēka, muzejs, sociālais dienests, jauniešu un bērnu istaba, Pensionāru biedrības telpas, maza zāle sarīkojumiem, teic Bēnes Pensionāru biedrības vadītāja Lidija Stavro. Viņiem ir pat sava kapela lūgšanām, kur notiek dievkalpojumi gan luterāņiem, gan katoļiem. Ir arī atsevišķa telpa ar plāksnīti uz durvīm - Savādas nolanas valstības. Nolana esot kāds augs, paskaidro seniores, bet šajā valstībā glabājas Atvasaras dalībnieču rokdarbi, citkārt te seniori klausās lekcijas par veselību un medicīnu.
Bēnes Pensionāru biedrība sanāk kopā divreiz nedēļā. Tās nav formālas sapulces - no mājas sanestie produkti, dārzos izaudzētais tiek likts galdā, lai tikšanās sirsnīgākas un «arī vēderiņam kāds prieks». Tikšanās parasti tematiskas, nupat viena bijusi ar nosaukumu Kas slēpjas burciņā? «Burciņās sanesām katrs ko gardu no mājām, apmainījāmies receptēm un lielījāmies, kam garšīgāk!» stāsta Lidija Stavro.
Pavasarī Bēnes seniori apmainās sēkliņām, bet rudenī te notiekot ne vien ziedu izstādes, bet īsti ražas dalīšanas svētki - ja kādam mājās izaudzis, piemēram, palielāks ķirbis, tas ved dalīt pārējiem senioriem.
Mājās iet veselākas
Reizi mēnesī bēnieši svin kopīgas jubilejas. «Jubilāri jau sūdzas, lai nedāvina tik daudz ziedu, panest nevarot. Bet cilvēki mūžu nostrādājuši un ir to pelnījuši - labus vārdus un uzmanību. Parasti mājās katrs aiziet ar ziedu klēpi - lai citi ar skaudību noskatās!» teic Lidijas kundze. Biedrībā nosvinētas pat kāzas! Sešdesmit piecu gadu vecumā pirmoreiz apprecējusies biedrības seniore Ņina Osepova un par viņu trīs gadus vecākais Edvards Mandeķis. «Kārtīgi nosvinējām. Viņi ir kopā joprojām - jau trīs gadus,» sirsnīgi pavēsta pārējās dāmas, piebilstot, ka arī Ņinas dzīvesbiedrs nu iesaistījies biedrības aktivitātēs.
Bēniešiem ir tradīcija - jau desmito gadu brauc ekskursijās, parasti vismaz trīs reizes gadā. Aicina līdzi arī tos, kas nav biedrībā. Kundzes ada un tamborē, sporto, iesaistās pagasta sabiedriskajā dzīvē. Dāmas pat piedalās zolīšu turnīros - brauc uz Ukriem, Penkuli, Auci, Īli! «Medaļu pilns galds,» lepni paziņo Rita Suščenko. «Mums nav laika novecot, jūs saprotat, kā tas ir?» ievaicājas Dzidra Strazdiņa, ar iesauku Putniņš. Jā, dāmām te ir arī iesaukas. Naļivaika, piemēram. Pati Naļivaika - Lidija Abramova, spēlējot zolīti ar Dzidru un Ritu, vienīgi šķelmīgi smaida par savu iesauku... Viņi te tiešām dzīvo kā ģimene, kurā viens otru balsta un uzmundrina. «Mājās man televīzija vien runā - nav, kas runātu pretī. Vientuļi,» neslēpj Putniņš. «Meitenes atnāk - vienai tur sāp, otrai tur, noskaņojums gar zemi. Bet te mēs izrunājamies, pasmejamies cits par citu, palasām anekdoties, un meitenes mājās iet veselākas! Kur citur lai satiekas, ja ne biedrībā?» uzskata Atvasaras vadītāja.
Papildina viens otru
Biedrību Atvasara slavējot arī Auces novada domes vadība, jo īpaši uzsverot patriotismu. «Gints Kaminskis reiz atzina: bēnieši ļoti mīl savu Bēni,» lepojas Lidija Stavro. Neviens pasākums nenotiek bez pensionāru biedrības piedalīšanās. «Mēs neesam zemāki par citiem! Vai tas par skaļu teikts? Darbojamies!» uzsver Lidija. Likteņdārzā koku iestādījuši, valsts svētkos koncertos piedalījušies. Savukārt bērnu istabas vadītāja Gunta Rencberga saka: «Ja šajā mājā kādu pasākumu rīko, tad iesaistās arī pārējie - seniori, jaunieši, bērni. Visvairāk priecē, ka notiek tāda īsta paaudžu sadarbība. Ļoti labs piemērs, kā paaudzēm papildināt vienai otru.»
«Bibliotēka rīko grāmatu apskatu - jau stājamies rindā, kurš kuru grāmatu ņems. Viss notiek! Draudzējamies ar Vītiņu, Kroņauces pensionāriem. Rīkojam karnevālus, spēlējam teātri. Nemaz nespēju uzskaitīt visu garo sarakstu ar to, ko darām,» atzīst Lidija Stavro, steidzīgi skatoties pulkstenī. Dienā, kad ierodamies ciemos, Bēnē valda patīkams satraukums - dzimtajā pusē ieradusies bēniešu ilggadēja sadarbības partnere - trimdas latviete, pašlaik Norvēģijā dzīvojošā seniore, kura atbalsta pagasta vecākos ļaudis. Lidijai un finanšu direktorei, kā smejot dēvē biedības grāmatvedi Silviju Varkali, jādodas sagaidīt.
Palīdz nelaimē
«Arī paši nodarbojamies ar labdarību. Mūsu pēdējais veikums - Labas nedēļas darbu ietvaros katrs no mājas sanesām, ko nu varam. Drēbes, burciņas ar produktiem un sulām, traukus - Vītiņos desmit bērnu ģimenei, kurai nodega māja, aizvedām palīdzību. Palīdzējām arī vēl kādai ģimenei, nonākušai nelaimē. Jo ar katru var nelaime gadīties. Palīdzam arī ar naudiņām - ziedojam smagi slimajiem no biedru naudas, cik nu varam atļauties,» stāsta Lidija. Citās biedrībās pensionāri gan gaida, kad viņiem kāds palīdzēs... «Viss mums ir. Lai arī naudiņas nav daudz, galvenais - lai būtu veselība!» uzskata Elza Grinberga.
Savukārt biedrības grāmatvede Silvija Varkale domā - vecumdienās par naudu svarīga ir uzņēmība: «Var jau sēdēt kaktā, lasīt grāmatas vai skatīties televīziju, bet ir jāiet sabiedrībā un jākustas! Daudzi ir skeptiski, nemīl sabiedrību. Bet, ja izietu no mājas, varbūt atrastu sev ko tīkamu. Tādai pensionāru biedrībai miljonus nevajag. Ne jau vienmēr visu izšķir nauda.»