Madaunīki un vazaunīki
«Pūdi, bļūdys, madaunīki, mozim bārnim sviļpaunīki!» - no senseniem laikiem Latgales podnieki gatavoja māla traukus. To praktiskā pielietojamība noteica daudzu podnieku paaudžu izstrādāto māla trauku tipus. Te bija gan krūzes, gan bļodas, gan piena podi un eļļas trauki jeb ļaki. Vāraunīki bija vārāmie podi, tiem formās tuvi bija pārosīši, kurus lietoja ēdiena nešanai uz lauku, lielos podos ar divām osām glabāja medu un sauca par madaunīkiem, lai iestādītu kādu mirti līgavas rotai, lietoja vazaunīkus. Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts piemin, ka Silajāņos no māla gatavoti pat bērnu naktspodiņi, ko dēvēja par rilnīkim. Līdz ar jaunu materiālu ienākšanu māla trauku praktiskā loma pamazām zuda, tie pārvērtās par suvenīriem un putēja sekciju plauktos, taču, kā uzskata Staņislavs Viļums, Latgales māla trauki ir jālieto ikdienā arī tagad, jo praktiski lietojamiem traukiem ir jābūt skaistiem.
Kafija melnā krūzē
«Mēdz jau teikt, ka kurpniekam nav zābaku, podniekam nav trauku, taču pašam ir jāizmēģina tas, ko taisi. Ja tu pats to trauku lietosi, tad pratīsi arī to funkcionālāku pagatavot,» Staņislavs rāda sautējumiem paredzēto māla podiņu. «Parasti jau vāciņam osiņa ir augšā, bet es izdomāju, ka labāk to pielipināt sānos, tad podiņu var likt uz galda un ēst, bet vāku apgriezt otrādi, ar taukaino malu uz augšu un arī izmantot kā šķīvi, salātus var ielikt. Divi trauki sanāk.»
Staņislava traukus ir iecienījušas kafejnīcas, tie ir atrodami Rēzeknes Mōlā, Preiļu Vilkukrogā, krodziņā Rūdolfs Koknesē, arī ēdināšanas vietās Ogrē un Ikšķilē. Kafejnīcu saimnieki pieprasot praktiskus traukus - pusdienu šķīvjus, bļodiņas, kafijas un tējas krūzītes, sautējamos podiņus. «Šad un tad paprasa uztaisīt vēl, jo kaut kas ir saplīsis vai kaut kam kājas pieaugušas. Reizēm pat nepadomāsi, solīdi cilvēki, paēd, aiziet, bet garšvielu trauciņu komplektu paķer līdzi. Nu, ja jau tik ļoti iepaticies, paprasi, uztaisīšu!» Krodziņā Rūdolfs, kura saimniece ir Staņislava māsīca, kādu dienu bija nolēmuši māla traukus nomainīt ar Ķīnā ražotajiem baltajiem stikla traukiem, kas ir lētāki un izturīgāki, taču pastāvīgie klienti sākuši protestēt, jo bija pieraduši dzert kafiju tieši no melnajām krūzēm.
Tūkstošgadīga tradīcija
Staņislavs smejas, ka sākumā uz melnajiem traukiem pircēji lūkojušies ar zināmu neuzticību, pirmais jautājums bijis, vai tas materiāls maz ir māls, otrais - ar ko tas ir krāsots, bet, kad izskaidrojis apdedzināšanas tehnoloģiju, kā tā melnā krāsa rodas, šaubas zūd. Par modernu dēvētā svēpētā keramika īstenībā esot tūkstošiem gadu sena tradīcija, tikai nepelnīti piemirsta. «Man patīk, ja materiāls nav noslēpts zem spīdīgas glazūras,» teic keramiķis. Tomēr arī glazētie māla trauki esot absolūti droši, jo glazūras pagatavošanā lietotais svina oksīds augstās temperatūrās tiekot pilnībā pārkausēts, turklāt svina procents māla traukos ir mazāks nekā kristālā vai stiklā.
Lai māla trauks nelaistu cauri ūdeni, visi trauki pēc apdedzināšanas no iekšpuses un ārpuses tiek ievaskoti ar uzkarsētu pārtikas eļļu, kas sajaukta ar bišu vasku. Tas aizlīmē visus sīkos māla kapilārus, un šķidrums nevar tikt cauri.
Māli ir ļoti dažādi, Vidzemē, Raunas pusē, raktais māls ir porains un gaisīgs, bet Latgales māls ir ļoti blīvs un trekns. Staņislavs vairāk izmanto Latgales mālu, kas rakts tepat, Bērzgales pusē. Māla podiņus var droši likt cepeškrāsnī, tikai trauks vispirms nedaudz jāuzsilda un ēdiens jāgatavo mazākā temperatūrā, bet ilgāk, tad būs garšīgāks un nepiedegs pie trauka malām. Uz atklātas liesmas māla traukus likt Staņislavs neiesaka, tāpat mudina uzmanīties ar keramikas plīts virsmām un mikroviļņu krāsni, kuru paši gan nelietojot, jo uzskata tās izstarojumus par kaitīgiem veselībai. Ja nepieciešams, māla traukus var mazgāt arī trauku mazgājamajās mašīnās ne visai karstā ūdenī, ieslēdzot saudzīgo režīmu.
Latgaliešu pašapziņa
Viola ir dzimusi Līvānos, augusi Rīgā, ilgāku laiku dzīvojusi Prāgā, bet ar Staņislavu iepazinusies, lielā mērā pateicoties mālam, jo tik ļoti patikuši viņa darinātie trauki, ka gribējies redzēt pašu meistaru. Profesionālā vijolniece un čehu valodas speciāliste jau trīs gadus dzīvo Latgalē un arī pati pamēģinājusi virpot. Viola rāda augļu traukus ar priedes mizas faktūrām, bļodas ar ziedu gleznojumu, ķiploku trauku un citrusaugļu spiedi.
«Ja vācieši lepojas ar savām automašīnām, kāpēc gan latgalieši nevarētu būt lepni ar savu keramiku, lietot to ikdienā? Tas ir mūsu identitātes un pašapziņas jautājums,» saka Staņislavs Viļums.