Atrauj emociju slūžas
Tas, ka Zelta lauva tika piešķirta Venecuēlas režisora Lorenco Vigas filmai Iztālēm/Desde alla/From Afar, bija milzīgs pārsteigums. Autors līdz šim bija guvis ievērību ar dokumentālajām filmām un vienu spēles īsfilmu (Kannās, Klermonferānā), viņa pirmais pilnmetrāžas darbs vēsta par cilvēku, kas cieš no tāda kā jaunavības kompleksa. Pusmūža zobu tehniķis Armando baidās no pieskārieniem, līdz šim viņš izdzīvojis savas vēlmes tikai ar acīm. Kad viens no puišiem, kuriem viņš maksā tikai par skatīšanos, Elders, izrāda pretestību, piekauj un apzog viņu, notiek lūzums. Vientulība, bērnības traumas, kompleksi, neizdzīvotas emocijas un tā visa sekas - tā varētu raksturot filmas tēmu. Pazīstamā Venecuēlas aktiera Alfredo Kastro un iesācēja Luisa Silvas saspēle tuva īstai sadursmei, kas atrauj vaļā emociju slūžas. Cik tālu šī paļāvība spēs pastāvēt - arī tas ir jautājums. Filma nav tieši vai tikai par homoseksualitāti, drīzāk - par katra cilvēka emocionalitāti. Latīņamerikas kino plaukst un zeļ.
Parasti festivālu laikā veidotie kritiķu reitingi tomēr prognozē arī balvu sadali, bet šoreiz par žūrijas labāko atzītajai filmai tikai divi kritiķi bija devuši četras zvaigznes, tā atradās tabulas lejasgalā, bet tabulas līdere - Aleksandra Sokurova Frankofonija - nesaņēma nevienu, pat tā saukto blakus žūriju balvu. Iespaidīgā lente par Luvras likteni Otrā pasaules kara laikā veidota kā turpinājums gan vienā kadrā uzņemtajai filmai par Ermitāžu, gan - slaveno līderu triloģijai Molohs (Hitlers), Taurus (Ļeņins) un Saule (Hirohito). Savienojot pašrefleksijas ar sarunām Skype, inscenētām un dokumentālām ainām, Sokurovs radījis savu žanru, kas apliecina kinomākslas gara spēku vēstures un biogrāfiju apjēgsmē. Droši vien arī Zelta lauva 2011. gadā par Faustu liedza šogad atkal apbalvot krievu režisoru.
Pēdējās festivāla dienās gan ārzemju un itāļu kritiķu reitingos Sokurovu «apdzina» (ar 3,87 punktiem) ķīniešu režisora Džao Liana filma Behemots/Beixi moshuo. Filozofisko līdzību par to, uz kurieni ar joni gāžas mūsdienu pārindustrializētā pasaule, apbalvoja SIGNIS žūrija. Atsauces uz biblisko pasaules radīšanas stāstu, kur cilvēkam vēl ir vieta harmoniskas dabas klēpī, un Dantes Dievišķo komēdiju savītas ar skarbām melnā darba epizodēm arvien vairāk saārdītajā zemeslodē. Apbrīnojami iedarbīgs publicistiski poētisks kinodarbs.
Lielmeistari bez lauvām
Žūrijas Grand Prix saņēma neparasta animācijas filma Anomalisa, kuru uzņēmis pieredzējušais scenārists Čārlijs Kaufmans un režisors Djūks Džonsons. Pārsteidzoši, ka tik sarežģītā tehnoloģijā tapušais vienkāršais stāsts spēja ne tikai aizkustināt, bet arī pārliecināt žūriju. Ja ar dzīviem aktieriem šādu filmu varētu uzņemt divās nedēļās, tad ar lellēm stopkadru animācijā tas ilga divus gadus. Kautrīgs klientu servisa grāmatu autors kādā biznesa komandējumā iepazīstas ar neparastu, arī kautrīgu būtni. Izmisuma, vientulības pārvarēšanu un jauno attiecību trauslo skaistumu izdevies parādīt tikai ar aktieru balsīm un animētajiem varoņiem.
Bez «lauvām» palika arī vairāku lielmeistaru darbi. Režisora Amosa Gitai filma Rabīns, pēdējā diena/Rabin, l'ultimogiorno restaurē pirms divdesmit gadiem notikušo, kad 4. novembrī premjerministrs tika nogalināts Telavivas centrā. Notikums, kas sagrāva 90. gadu ticību miera iespējamībai. Filma konfrontē visus viedokļus, rādot histērisko retoriku, paranoju un politiskās intrigas. Tajā izskan režisora pārliecība, ka Izraēla kā demokrātiska valsts dibināta vairāk uz politiska nekā reliģiska pamata, arī - viņa bažas par to, pie kā var novest ekstrēmistu koķetēšana ar tagadējo valdību. Kontekstā ar Herca Franka filmu Baiļu robeža/Beyond the Fear (pēc meistara nāves pabeidza Marija Kravčenko), ar kuru pagājušajā gadā tika atklāts Rīgas starptautiskais kinofestivāls, kas rāda Rabīna slepkavas un kādas sievietes «mīlas stāstu», vērš Gitai filmu vēl intriģējošāku. Zīmīgi vai dīvaini, ka imdb.com pie Herca Franka vārda šī filma neparādās.
Balss mīļotajam sunim
Arī armēņu izcelsmes kanādiešu režisors Atoms Egojans savā filmā Remember pievērsies traģiskai pagātnei - ebreju iznīcināšanai. Vecā vīra Zeva pasaules ceļojums no veco ļaužu pansionāta, lai atrastu nacistu, kas nogalinājis viņa ģimeni, apmet neparastu kūleni. Trillera formā risinātā drāma ļauj reflektēt par tēmu vainīgie un upuri, arī - mūsdienu rasismu. Varoņus atveido nu jau klasiķi - Kristofers Plammers, Martins Landavs, Bruno Gancs.
Neparastā formā - starp eseju, poēmu un performanci - un kā visa viņas dzīve, kas ir arī daiļrade, saturiski un asociatīvi bagātā festivāla konkursā startēja Lorija Andersone. Heart of a Dog (kritiķu reitingos - 5. vietā). Mīļotā terjera Lolabelles piemiņa ir iegansts, kas rosina reflektēt un meditēt. Par dzīvi, bērnību, 9/11, kultūru, kaimiņiem, dažādiem notikumiem. Budisma ticību pēcnāves dzīvei, iemīļotu mākslinieku un mūziķu godināšanu, home video un vēl daudz ko citu apvieno Lorijas Andersones balss. Performances pioniere tic Deivida Fostera Vallesa moto, ka katrs mīlas stāsts ir arī spoku stāsts.
Zelta lauvu par mūža ieguldījumu 72. Venēcijas festivālā saņēma franču režisors Bertrāns Tavernjē, par vizionāra talantu apbalvoja Džonatanu Demmi. Par vislabāk restaurēto klasiku atzina Pjēra Paolo Pazolīni filmu Salo vai 120 Sodomas dienas.
Berlīne, Kannas, Karlovi Vari, Venēcija... lielo festivālu gads izskan.