Latvijas komponistiem šo iespēju deva astoņu Vidusaustrumeiropas Gētes institūtu, tajā skaitā - Latvijas, sadarbības projekts No kurienes? Uz kurieni? Mīti, nācija, identitātes, kura mērķis bija atrast astoņus jaunus, daudzsološus komponistus, kas rakstītu jaundarbus speciāli Ensemble Modern. No astoņu dalībvalstu ekspertu izvirzītajiem 28 kandidātiem konkursā uzvarēja trīs Latvijas, divi Slovēnijas, un pa vienam komponistam no Polijas un Ungārijas. Atšķirībā no tipiska mūzikas jaundarbu likteņa šie nebija pirmatskaņojumi vienīgajai reizei. Jau nākamā gada sākumā Ensemble Modern šos koncertus atkārtos savā mājvietā Frankfurtē (mākslu festivālā Frankfurter Positionen 2. un 3. februārī), rudenī spēlēs vieskoncertos Budapeštā un festivālā Varšavas rudens, kā arī Rīgā jaunās mūzikas festivālā Arēna 4. un 5. oktobrī.
Avota ūdens, finanšu krīze
Intelektuālā, nepiegludināti disonantā jaunās mūzikas skaņu pasaule lieliski iederējās kādreizējā ražotnē Muffatwerk, kas apkārtnē izceļas ar augstu dzeltenu torni un atrodas tieši blakus vēsturiskajam neobarokālā jūgendstilā 1901. gadā celtajam un joprojām atvērtajam Kārļa Millera publiskajam baseinu un pirts kompleksam. Ne tikai spēlējot, bet arī rādot izteiksmīgus, semantiski nepārprotamus žestus, šķindinot monētas un publikai demonstrējot Latvijas premjera portretu, pirmajā vakarā izskanēja Kristapa Pētersona skaņdarbs Money - audiovizuāli uzskatāms un asprātīgs vēstījums par ekonomisko krīzi un tās pārvarēšanu Latvijā. Ļoti pazīstams sociāli politiskais vēstījums tovakar uzrunāja arī slovēņu komponistes Ninas Šenkas darbā (teicējam un ansamblim) par Slovēnijas neprasmi rīkoties ar iegūto neatkarību. Ekstrēmi spilgts bija čeha Františeka Haloupkas skaņu vēstījums par vēsturiski pretrunīgi vērtētajiem mežabrāļiem Mašiniem, Čehijas brīvības cīnītājiem.
Askētisko postindustriālo Muffatwerk telpu teju par dabas koncertzāli vai lauku sētu pārvērta dzīva avota ūdens šļaksti un rokas zāģīša ikdienas darba skaņas Andra Dzenīša ciklā Latvian Cookbook (Latviešu pavārgrāmata), kam sekoja muzikālas izdomas un veselīgas ironijas svētītas epizodes par skābu kāpostu zupu, liepziedu tēju, sklandraušiem, umurkumuru, zirņiem un pupām, melno balzamu un citām latviešu lietām. Cikla virsotne bija Stūķis trombonam solo visaugstākajā tehniskajā un teatrālajā pilotāžā. Iztiekot bez instrumentālā teātra un sociālpolitiskiem kontekstiem, Jāņa Petraškeviča skaņdarbs Darkroom - Ein Phantasiestuck filigrāni tembrāli un intonatīvi niansētā partitūrā demonstrēja XXI gadsimta intelektuāļa cieņu romantiķim Robertam Šūmanim.
Skola lai paliek skolā
«Latvijas un Slovākijas kultūra man līdz šim bija pilnīgi neiepazīta,» Dienai atzinās pieredzējušais komponists un šo koncertu diriģents Pēters Etvešs, viena no ietekmīgākajām personībām laikmetīgajā mūzikā. «Jau 60 gadu pazīstu čehus un šobrīd jau esmu mazliet pazīstams ar lietuviešiem, taču latviešu komponisti man bija pilnīgs jaunums. Visi trīs savstarpēji ir ļoti atšķirīgi, tas rosina domāt, ka šīs zemes kultūrā valda garīgā brīvība, kas ļauj katram brīvi veidot savu garīgo pasauli. Tas nozīmē, ka ir maz ierobežojumu un ir maz garīgā jeb kultūras spiediena.» Lūgts Dienai komentēt jaunās mūzikas nākotnes perspektīvu, Etvešs, sirsnīgi smaidot, atminējās zīmīgu piemēru no personiskās pieredzes. «Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados es dzīvoju Ķelnē. Mēs tur bijām jaunu komponistu grupa no visas pasaules - no Austrālijas, ASV, Āzijas, Eiropas. Visi bijām 20-30 gadu veci mūziķi, kurus uz Ķelni vilināja Štokhauzens, Cimmermanis, Kāgels, kā arī Rietumvācijas radio. Tajā laikā uzplauka elektroniskā mūzika, un mēs visi bijām simtprocentīgi pārliecināti, ka 10-15 gados instrumentālā mūzika pārstās eksistēt - ka vairs nevajadzēs neko orķestrim, jo visas skaņas var producēt elektroniski. Tas ir daudz interesantāk, skaistāk, brīvāk, aizraujošāk: nu kam vispār vairs vajadzīgs orķestris? Un kas mums ir šodien? Daudz orķestru un tikpat kā nemaz elektroniskās mūzikas! Šodien ļoti daudz jaunu komponistu grib rakstīt orķestrim. Pēdējos 20 gados sacerēts arī pārsteidzoši daudz jaunu operu, kuras, paldies Dievam, tiek arī iestudētas, īpaši Vācijā un Francijā.» Cerot, ka mūzika turpinās attīstīties individuālos virzienos, Etvešs saka: «Lai nerodas jaunas skolas! Skolai jāpaliek skolā, un no tās ir jāizaug lielām atsevišķām individualitātēm.» Etveša diriģētos Ensemble Modern koncertus klausījās ne tikai Muffatwerk sapulcējušies modernisma fanāti. Tie bija arī daļa no Bavārijas Radio koncertcikla Musica viva, tos raidīja arī Čehijā un atspoguļos citur. To darot, no Latvijas vārda neizbēgt nekādā veidā.