Čilijam Vilijam ir uzrauts deguns, viena acs piemiegta, otra - plati vaļā, vienmēr atriezti zobi (amerikāniskā smaidā?). Turklāt viņš ir glīti noformējis ķermeņa augšdaļu, kas labi noder, pozējot blakus Ļeņinam, bet konsekventi atsakās vilkt bikses, izņemot gadījumu, kad ir pārģērbies par Pāvestu. Tas jau vairāk izskatās pēc niķīga bērna nekā Normunda Brūvera! Izstādē ir glezna ar nosaukumu Izrādes beigas. Tajā Čilijs Vilijs ir nogriezis mākslinieka galvu un rāda publikai, it kā lai vēlreiz apliecinātu, ka viņi nav viens un tas pats.
Izstādes kuratore Ieva Kalniņa, pieaicinot gleznu parakstu sacerēšanai rakstnieku Edmundu Frīdvaldu, gudri pastiprinājusi vēl kādu Normunda Brūvera radītā tēla iezīmi - Čilijs ir gandrīz kā Forests Gamps, kurš diezgan absurdā kārtā ir klāt visur, kur notiek kas svarīgs. Viņš satiek Pikaso un Dolārmeiteni, vienai sievietei paziņo sēru vēsti, bet citai - sagādā prieku no mugurpuses. Viņš laiž gaisā papīra lidmašīnīti tieši 11. septembrī! Tiesa, par to varonis tiek cauršauts, izcepts picā, sabraukts, uzsprausts uz āķa un secēts. Turklāt Čilijam ir daudz naudas. Vārdu sakot, iemiesots amerikāņu sapnis. Vai arī - latviešu sapnis par mūsējiem Amerikā? Mums taču ir dziedātājas, kuras diez vai daudzi prot atšķirt pēc balss vai pat dzirdējuši, bet noelšas vien, kārtējo reizi pieminot - ziniet, tagad Metropolitēnā!
Gleznas ar Čilija Vilija piedalīšanos ir tikpat huligāniskas kā viņš pats. Brīžam tās stilizē pazīstamu mākslinieku manieri vai motīvus, nemaz nerunājot par tiešo saiti ar komiksiem, kas tā nodarbināja popārta autorus un nu vilina jaunos latviešu censoņus. Tātad pieeja ir klasiski postmoderna, ja vien sižeti nebūtu tik... sasodīti asprātīgi! Normunda Brūvera ironija ir kodīga un konkrēta: tā, šķiet, tomēr vērsta vispirms pret sevis paša situāciju mākslā. Drosminieki, fantasti un provokatori vairs galvu reibinošu karjeru netaisa. To tagad dara centīgas meitenes un zēni ar glītiem ierakstiem CV par ļoti gudru tīklošanos ar ārkārtīgi prestižām nekomerciālajām struktūrām un kuratoriem. Normunds Brūveris drīzāk pārstāv opozicionāru, izmirstoši modernu mākslinieka tipu, kas joprojām dara, kā pašam labpatīk. Un krietni izāzē pēc ārēju autoritāšu atzinumiem vienmēr taujājošo Rīgas publiku, atgriežoties Rīgā ļoti slavens kā Čilijs Vilijs.