Domāju, ka vēl ilgu laiku būs cilvēki, kuriem ērtāk šķiet lasīt papīra formātā un arī savas idejas un piezīmes pierakstīt uz papīra, nevis elektroniski. Turklāt uz mūsu ražotā papīra līgumus parasti nedrukā, to var tikai izmantot iekšējai sarakstei. Mēs Līgatnē arī neražojam tāda veida papīru, ko varētu izmantot drukātiem medijiem, literatūrai, ražojam tikai ļoti specifisku grāmatu papīru.
Mūsu prioritāte patlaban ir tehniskais papīrs, kas tiek ražots no makulatūras un lielu apjoma daļu aizņem tāds tehniskais papīrs, ko izmanto iepakojumiem. Nozīmīgu mūsu tirgus daļu aizņem arī tapešu pamatnes papīrs, ko mēs eksportējam uz Ukrainu.
Pieļauju, ka biroja papīra lietošanas apjomi mazināsies, ņemot vērā dažādas taupīšanas kampaņas, ieskaitot arī to, ko mēs rakstām savos e-pastos: «Mēģiniet nedrukāt šo vēstuli.» Tomēr mums patlaban pasūtījumu ir vairāk, nekā spējam saražot.
Burtnīcas skolēniem vairs neražosiet?
Tas ir produkts, kas nākotnes plānos nav iekļauts. Bija tāds laiks, kad burtnīcas Līgatnē ražoja, bet no biznesa viedokļa tas nebija efektīvi. Skolēnu burtnīcu segmentā mūs Ķīna izkonkurē un izkonkurēs. Toties daudzi bērni zīmē uz mūsu ražotā papīra.
Eksportējat produkciju uz Somiju - valsti, kurā vēsturiski ir ļoti spēcīga papīra ražošanas industrija. Kā izdevies iekarot Somijas tirgu?
Jāņem vērā, ka pasaules mērogā esam ļoti mazs uzņēmums. Tāpēc mums jāpiedāvā specifiski nozares produkti, ko mēs arī darām. Turklāt tas, kas mums ir normāls pasūtījums, lielam Somijas uzņēmumam vispār nav nekas. Tā arī brīvos sektorus aizņemam - ar specifisku produkciju nelielos ražošanas apjomos.
Papīrfabrika Līgatne savulaik centās piedāvāt tādus papīra veidus, ko piedāvā arī lielie uzņēmumi, bet tas labu iespaidu uz ražotnes finansēm neatstāja. Patlaban mēs esam pārtraukuši produktu ražošanu tajos sektoros, kuros jākonkurē ar lielajiem ražotājiem - papīra rūpniecības gigantiem.
Eiro ieviešanai esat pilnībā sagatavojušies?
Mēs jau domājam eiro un rēķinām eiro. Arī ar valstīm, kas nav eiro zonā, piemēram, Ukrainu, norēķinu valūta ir eiro. Tā kā līdz ar eiro ieviešanu strādāt kļūs vienkāršāk. Pārejai uz eiro esam gatavi. Reģistrējot kases aparātu, jau skatāmies, lai tas būtu pielāgots eiro.
Tomēr, saprotams, ka bankas līdz ar eiro ieviešanu jau neattieksies no valūtas konvertācijas sniegtajiem ienākumiem. Gan jau bankas pārveidos savu pakalpojumu struktūru tā, lai to pašu naudu saņemtu. Arī makroekonomikas līmenī līdz ar Latvijas pievienošanos eirozonai iespējami dažādi pārsteigumi, bet tad jau redzēsim, kā situācija izvērtīsies.
Esat uzsvēris, ka papīra ražošanas bizness ir ļoti atkarīgs no elektroenerģijas izmaksām. Patlaban redzat nopietnu risku?
Elektroenerģijas izmaksas, nenoliedzami, ir ievērojama izdevumu sadaļa, jo papīra ražošanas nozare kopumā ir ļoti elektroietilpīga un mūsu uzņēmums nav nekāds izņēmums, tas patērē ārkārtīgi daudz elektroenerģijas. Patlaban ar elektroenerģijas cenu mēģinām sadzīvot, bet visu to, ko cenšamies ieekonomēt, zaudējam, šai cenai kāpjot. Ja mūsu elektroenerģijas piegādātājs palielinās cenu, tā kā elektroenerģijas izmaksas jau aizņem aptuveni piekto daļu no budžeta, ietekmi, neapšaubāmi, jutīsim.
Sākāt vadīt uzņēmumu 2011. gadā. Toreiz teicāt, ka jūsu mērķis un uzdevums ir izvest papīrfabriku no krīzes. Tas ir izdevies?
Nevaru teikt, ka viss ir labi, ir daudz problēmu, bet patlaban virzāmies pareizajā virzienā. Jāsaprot, ka lētus produktus ražot nav pareizais ceļš, turklāt jācenšas kļūt konkurētspējīgākiem un ar savu papīra produkciju atšķirties no citiem šīs nozares uzņēmumiem dažādās valstīs.
Papīrfabrikai nesen atrasti jauni īpašnieki. Kādas izmaiņas gaidāmas?
Uzņēmumam ir daudz pozitīvu īpašību, bet papīrs, ko ražojam diemžēl nav augstākās raudzes. Ir vajadzīgi tehnoloģiski uzlabojumi. Tuvākajā laikā ražošanas apjomi ievērojami nepieaugs, jo papīrmašīna uzņēmumā ir viena, un tas, vai iegādāties vēl vienu papīrmašīnu, ļoti rūpīgi jāapdomā, bet varam izvēlēties ražot kvalitatīvāku produkciju ar augstāku pievienoto vērtību.
Labu papīra ražošanas speciālistu trūkst vai arī strādāt gribētāji stāv rindā pie uzņēmuma durvīm?
Papīrfabrikas Līgatne situācija ir specifiska. Pirmkārt, mēs atrodamies 75 km attālumā no Rīgas, un tas reizēm izrādās pluss, bet ir arī mīnuss. Otrkārt, vairāk nekā 50% darbinieku ir Līgatnes iedzīvotāji, kuru tēvi, mātes, varbūt pat vectēvi strādājuši papīrfabrikā. Treškārt, problēma ir tā, ka daudzi darbinieki lielu daļu darba mūža strādājuši padomju laika vidē, kurā ar biznesa domāšanu nebija nekāda sakara. Tolaik ar četrām papīrmašīnām saražoja mazliet vairāk papīra nekā mēs tagad ar vienu papīrmašīnu un desmit reiz mazāk cilvēkiem. Ņemot vērā visu minēto, attieksme pret darbu ir devalvētā līmenī, un diemžēl šāda devalvēta attieksme tiek nodota no paaudzes uz paaudzi.
Kā jūsu minētā devalvētā attieksme konkrēti izpaužas?
Latvijai vispār ļoti raksturīgs, ka daudzviet ir problēmas ar darbaspēku un strādājošo attieksmi pret darbu. Kopš kapitālisma sākumposma esmu vadījis vairākus uzņēmumus un esmu risinājis dažādas problēmas, ar kurām uzņēmumi nav tikuši galā. Bet vienmēr un visur man ir bijusi vajadzīga ļoti liela kompetence, lai cilvēkiem pierādītu, ka uz darbu viņi nāk strādāt un ka astoņas stundas ir laiks, kas jāvelta darbam, kā to nosaka arī Darba likums. Man bijusi iespēja salīdzināt, kā strādā, piemēram, Anglijā un Zviedrijā, - tur cilvēki tiešām astoņas stundas strādā. Latvijā tā nav. Kad runāju ar saviem sadarbības partneriem, secinām, ka ar darbaspēka attieksmes problēmu sastopas visi.
Jūs tā interesanti pateicāt - visi sastopas ar darbaspēka attieksmes problēmu -, tomēr daudzi uzņēmēji teikuši arī pretējo - Latvijā ir apzinīgi darbinieki, kuru prasības pret sociālajām garantijām, darba apstākļiem un atalgojumu ir daudz zemākas nekā, piemēram, Ziemeļvalstīs.
Es neapgalvoju, ka Latvijā nav labu darbinieku. Pieļauju, ja uzņēmējam ir iespēja no tūkstoša izvēlēties desmit darbinieku, var atrast ļoti labus, apzinīgus speciālistus. Negribu teikt, ka Latvijā vispār nav cilvēku, kas strādātu, un tāpēc masveidā jāieved ķīnieši. Turklāt, ievedot ārvalstu strādniekus, jāņem vērā, ka viņiem ir atšķirīga psiholoģija, kas arī jāpārzina, un tik vienkārši sadarboties arī nemaz nebūtu. Bet nevar noliegt, ka reģionos daudzi uzņēmēji cieš no tā, ka nav vietējās darbinieku konkurences, bet jāpieņem katrs, kurš vien ražotnes tuvumā dzīvo. Turklāt par darba tikumu, par attieksmi pret darbu būtu jārunā valsts līmenī. Pagaidām katrs uzņēmējs cīnās par sevi, nav vienotas uzņēmēju sabiedriskās domas.
Kāds ir atalgojums jūsu vadītajā uzņēmumā - virs vai zem vidējā, kas, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn bija ap 480 latiem pirms nodokļu nomaksas?
Sanāk virs 300 latiem uz rokas, vai ne? Mums ir kvalificēti speciālisti, kuri saņem 500, 600, 700 latu, un šo algu līmeni mēs turam, jo negribam pazaudēt kvalificētus darbiniekus. Ir arī cilvēki, kuri saņem mazliet virs minimālās algas - 200 latiem -, bet par mazkvalificētiem darbiem, kur nav nepieciešamas īpašas zināšanas. Domāju, ka algu līmenis ir gana labs, ņemot vērā to, ka atrodamies samērā tālu no Rīgas. Patlaban gan bieži gadās tā, ka atnāk jauns cilvēks, tikko no skolas, kurā pat mācījies ir slikti, bet grib saņemt tādu algu, kas sedz izmaksas, kuras pats uzskata par nepieciešamām, lai nodrošinātu spožos žurnālos redzamo dzīves līmeni, bet šīm atalgojuma prasībām nav nekādas saistības ar profesionālajām spējām un kompetenci.
Politiķi pēdējā laikā daudz diskutējuši, kā mazināt darbaspēka nodokļus. Kādu variantu jūs atbalstāt?
Darbaspēka nodokļi tiešām ir liela izmaksu pozīcija, man būtu svarīgi, lai kopumā darbaspēka nodokļi būtu mazāki un cilvēki saņemtu lielāku summu uz rokas. Dzīve kļūst dārgāka, cenas skrien algām pa priekšu, tāpēc ir svarīgi, lai cilvēku reālie ienākumi arī kāptu. Kādā veidā tas tiek panākts, tas jau ir sekundāri.
Darbiniekus apmācāt paši vai ir kāda profesionālās izglītības iestāde, kas papīra ražošanas speciālistus sagatavo?
Tādas profesionālās izglītības iestādes, kas sagatavotu mums darbiniekus, vispār nav. Paaudzes uzņēmumā viena otru apmāca. Ja šāda izglītības iestāde darbotos, tad jau tās absolventiem īsti nebūtu, kur strādāt, jo mēs esam praktiski vienīgais uzņēmums, kas Latvijā ražo papīru, turklāt papīrfabrikai kā darba devējam vēl jāpilnveidojas, lai cilvēki brauktu no Siguldas, Cēsīm vai pat Rīgas strādāt tieši šajā uzņēmumā.
Piemēram, meklējot meistaru, sastapāmies ar to, ka nevaram atrast un uz Līgatni pārvilināt tādu vidējā ranga vadītāju, kādu gribam - kas būtu principiāls, prasīgs pret sevi un pret darbiniekiem, kā arī izpildītu to, ko uzņēmuma vadība prasa. Protams, nevar arī pārnākt uz ražotni no biroja un domāt: «Tagad es te tikai visus komandēšu.» Vidēja ranga vadītājam labi jāizprot ražotnes darba ritms, tāpēc vajadzīga pieredze ražojošā uzņēmumā.
Papīrfabrika Līgatne tomēr ir nozīmīgs darba devējs Līgatnes novada mērogā. Kā izveidojusies sadarbība ar novada domi?
Mums bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar pašvaldību, šīs vasaras pašvaldību vēlēšanas gan nedaudz ieviesa korekcijas, bet ceru, ka sadarbība turpināsies. Viens otram netraucējam, ceru, ka sadarbosimies. Es no pašvaldības neko negaidu, es strādāju tā, lai varētu sasniegt to, ko gribu sasniegt pats personiski, un to, ko grib uzņēmuma īpašnieki.
Līgatnē nav tā, kā reiz kāds uzņēmējs sacīja, - domi uzņēmums interesē tikai tad, kad jāatved kāda delegācija?
Līdz šim tā nav bijis. Man ir mazliet bažas par jauno novada vadību, bet lai jau iestrādājas.