Nestrēbt karstu
1. Minēto paražu aizvadītajā nedēļā veiksmīgi turpināja arī Rīgas mērs, kurš atklāja sevī psihiatra dotības - ja nākamajā domē ievēlēšot Ēlerti, Rātsnamā nākšoties atklāt psihoterapeita kabinetu. Minētā speciālista palīdzība gan, iespējams, noderētu arī pašam Ušakovam, kurš paralēli aktīvi attīstīja teoriju par Vladimira Lindermana patiesajiem virzītājiem - tie esot Vienotība un specdienesti.
Lai kā nu būtu ar dvēseļu dziedniekiem, rodas sajūta, ka tautas priekšstāvjiem noderētu atsvaidzināt atmiņā dažas loģikas likumsakarības. Piemēram, nevar kaut ko ieviest, ja nav skaidrs, kas šis «kaut kas» vispār ir. Te izcils piemērs bija debates Saeimā (14.02. plenārsēde) par Latvijas pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai. It kā skaidrs, ka deputātu vidū nav tāda mizantropa, kurš principiāli nenovēlētu līdzpilsoņiem labāku iztikšanu. Tomēr nav skaidrs, kā visā nopietnībā var uzņemties saistības nodrošināt «taisnīgu atalgojumu» un «pienācīgus dzīves apstākļus», ja nav definēts, ko tas nozīmē. To, ka ieņēmumi nav mazāki par iztikas minimumu? Diviem minimumiem? Kas veido pienācīgus dzīves apstākļus XXI gadsimtā? Mobilais tālrunis? Iespēja vienreiz mēnesī kopā ar ģimeni apmeklēt picēriju?
Cits piemērs no plenārsēdē izskatītajiem jautājumiem. Grūti iedomāties, ka kāds no deputātiem gribētu veicināt jauniešu nodzeršanos. Un nav ne vainas priekšlikumam nedot jaunas atļaujas spirtoto dzērienu tirdzniecībai zināmā attālumā no mācību iestādēm. Bet pirms šī attāluma piedāvāšanas (50 m) varbūt vispirms ir vērts arī izlemt, kāds ir atskaites punkts tā mērīšanai - ieejas durvis, ēkas stūris vai vēl cits variants? Kāpēc laba iecere ir jāsabojā ar paviršību? Rezumējot: mēs, protams, dzīvojam varen dinamiskā laikmetā, tomēr dažkārt labāk ir nesteigties ar priekšlikumiem un izteikumiem.
Kas ir zemnieks?
2. Debatēs par Eiropas Padomes (EP) piedāvājumu Eiropas Savienības budžetam nākamajā plānošanas periodā interesantas bija divas tēmas. Pirmā - tāpēc ka tā... neparādījās. Proti, gaužoties par to, ka Latvijai atkal iedots par maz, netika pieminēta būtiska nianse: ja rēķina pēc Latvijas iedzīvotāju reālā (ne pieteiktā) iedzīvotāju skaita, mēs būsim pamatīgi ieguvēji. Otrā skar maksājumus lauksaimniekiem, un tā krāšņi izspraucās LTV Sastrēgumstundā (13.02.). Ir pierasts zemniekus uztvert kā no viņu interešu viedokļa viendabīgu profesionālo grupu, tomēr realitāte liecina, ka starp, piemēram, lielajiem graudkopjiem un vidēja izmēra «nišas» saimniecībām ir pamatīgas atšķirības izpratnē par to, kas un kādā apmērā novados atbalstāms. Un tas ir būtisks jautājums, ņemot vērā, ka nākamajā plānošanas periodā Latvijas valdība (-as) mēģinās daļu no Eiropas maksājumiem pati pārdalīt atbilstoši izpratnei, kam papildu atspaids nepieciešams. Jau iepriekš izskanējis, ka lielajām saimniecībām, tā teikt, vairāk nepienākas, jo tās jau nostājušās uz kājām, savukārt lielsaimnieki apgalvo, ka nelielas saimniecības nav konkurētspējīgas, attiecīgi naudas došana tām faktiski ir sociāli pabalsti reģionos dzīvojošajiem, kas nespēj atrast citu nodarbošanos. «Nišas» zemnieki pārmet lielajiem videi nedraudzīgu saimniekošanu, kas apdraud pašas Latvijas pieteikto mērķi kļūt par «zaļu valsti» utt. u. t. jpr. Vienas taisnības droši vien nav, un tā ir nozares politiskās vadības atbildība iet grūtāko ceļu, piedāvājot nevis lineārus, bet niansētus risinājumus.
Uzkarsēta tēma
3. Ja vien rēķini par apkuri nebūtu tik skarba realitāte, dedzība, ar kādu politiķi šai tēmai pievēršas, būtu amizanta. Vārdu savienojums «ēku siltināšana» ņirb gandrīz tikpat bieži kā «eirozona»; ikvienam ir savs padoms un viedoklis, kas mīklainu iemeslu dēļ vēl pirms dažiem mēnešiem tika turēts azotē. Lai gan pamatīgu kāpumu rēķinos varēja prognozēt jau pirms šiem dažiem mēnešiem (dabasgāzes piegādes cena, piemēram, nav nekāds valsts noslēpums).
Lai kā arī būtu, piedāvājumi šobrīd atgādina, atvainojos par politnekorekto salīdzinājumu, aklo strīdu par to, kāds izskatās zilonis. Protams, ēku siltināšana ir risinājums, tomēr iedzīvotāji cenšas saprast, kā tikt ar rēķiniem galā konkrēti tagad, attiecīgi apziņa, ka ēkas nosiltināšanas gadījumā aiznākamajā apkures sezonā būs vieglāk, palīdz maz. Tomēr dīdīšanās ap PVN pazemināšanu apkurei kā labāko risinājumu arī nav nopietna. Ne tikai tāpēc, ka tā rēķinus būtiski nesamazinātu, bet arī tāpēc, ka būtu netaisna pret, piemēram, privātmājās dzīvojošajiem, kuri ēku apsilda ar siltumsūkņiem (elektropiegādei taču PVN samazināt neviens nepiedāvā...). Plus laika grafiks utt. Lai nu piedod amatpersonas, bet pagaidām abas puses, šķiet, vienkārši «atspārdās» - par tēmu nerunāt nedrīkst, līdzjūtība elektorātam jāpauž, gatavība rīkoties jādemonstrē.
Droši vien operatīvu risinājumu problēmai patiešām nav, tomēr amatpersonu kļūda ir tā, ka, nevēloties it kā vairot «sliktās ziņas», kuru patiesi ir par daudz publiskajā telpā, politiķi vienlaikus vairās godīgi laikus brīdināt cilvēkus par dzīves izmaksu kāpumu. Protams, ir cilvēki, kuriem objektīvu iemeslu dēļ (zemi ienākumi) tas neko daudz nedos, tomēr pārējiem noderētu (vari meklēt citu, ekonomiskāku mājokli, savlaicīgi ierobežot kādus tēriņus utt.) valsts brīdinājums: jārēķinās, ka nākamgad elektrība sadārdzināsies par x utt.
Sadaļa ciniķiem
4. Tikmēr to zirdziņu jūdza, ka... Savulaik kvēlajā vēlmē nostiprināt demokrātiju politiķi gandrīz vienbalsīgi metās pārspēt cits citu ar priekšlikumiem, kā vēl drastiskāk ierobežot naudas ietekmi politikā, to skaitā priekšvēlēšanu izdevumos. Laika gaitā acīgākie sāka purpināt, ka tas pašiem atspēlēsies, tomēr nu jau bija neērti spiest uz bremzēm. Rezultātā nu gana daudzi kož pirkstos: atļautie tēriņi ir tik mazi, ka ierastajā vērienā sevi slavēt nesanāks, savukārt ar tām pelēkajām naudiņām un slēpto PR ir kļuvis trauksmaināk... Ko nu darīs, kā nu to lauku noklās?!
Atļausiet dažus mierinājuma vārdus. Dažādu iemeslu dēļ (t. sk. pašu mediju izdarību rezultātā) plašsaziņas līdzekļu ietekme uz cilvēku prātiem pēdējo gadu laikā ir būtiski samazinājusies. Tāpēc politiķiem nevajadzētu tā nervozēt, ka nav iespēju no sirds izvērsties, jo vēlētāju rīcību arvien vairāk ietekmē citi apsvērumi - ne avīzē lasītais vai TV redzētais. Vēl trakāk - publikas nogurums no informatīvās plūsmas vienveidīguma ir tik liels, ka pat dažu personāžu bubulis «pret mums izmantos represīvās iestādes» izskatās pelēcīgi. Savstarpējie apvainojumi korupcijā ir tik bieži lietoti, ka «nestrādā», lai cik tos izgaršo mediji.
Uz šī fona no ciniskā viedokļa patīkami izceļas «zaļie zemnieki», kuri Rīgā klusi, bet mērķtiecīgi dara visu, lai atņemtu valdības koalīcijas partijām izšķirošus balsu tūkstošus. Nekā personīga, vienkārši bizness...
Un vēl. Vai koalīcijas partijām pašām liekas, ka to nerimstošā ecēšanās valdības līmenī (aizvadītājā nedēļā kārtējā plūkšanās starp V un NA, starp V un RP) pastiprina šo partiju vēlētāju ticību tam, ka partijas spēs sastrādāties Rīgas pašvaldības līmenī? Pārmetumi RD vadībai par masīvu sevis slavēšanas kampaņu ir pamatoti, tomēr vismaz nevajag pašiem veicināt iespēju, ka labējo partiju elektorāts vienkārši 1. jūnijā dodas zaļumos un līdz iecirknim neaiziet.
Un noslēgumā - par labo...
5. Aizvadītajā nedēļā beidzot izkustējās Gaismas pils infrastruktūras izbūves process (kļuva skaidrs, kas to veiks). Lai gan laiks zaudēts, jācer, ka mazāka iespēja būs skatīt skaistu jaunās bibliotēkas ēku haotiskā apkārtnē. Ņemot vērā, cik daudzus projektus gremdē robi publisko iepirkumu regulējumā, apsveicami, ka arvien konkrētāki kļūst valdības izveidotās darba grupas priekšlikumi, kā no iepirkumiem atgaiņāt profesionālus sūdzmaņus un vienlaikus tos, kuri pasūtījumu cenšas izblēdīt. Plus Labklājības ministrija demonstrēja gatavību izdienas pensiju reformas jautājumā izmaiņas «nesist cauri» par katru cenu un strauji, atvēlot pietiekamu laiku viedokļu apmaiņai un kompromisa meklējumiem.