Tas ir senais jautājums: vai glāze ir pa pusei tukša vai pa pusei pilna... Es šoreiz teikšu: pa pusei pilna. Ja man būtu jānosauc kāds spilgts rādītājs ekonomikā, tad es atgādinātu, ka, ņemot par atskaites punktu krīzes dziļāko punktu, 2009. gada beigas, mēs esam pakāpušies par 12 procentiem. Arī bezdarba līmenis, lai gan joprojām ļoti augts, ir būtiski samazinājies. Vēl var minēt tādu sadzīvisku piemēru: automašīnu Rīgas ielās kļuvis pamanāmi vairāk, tātad cilvēki spēj pārsēsties no sabiedriskā transporta atpakaļ savos auto.
Un kas ir dzinējspēks šajā krīzes pārvarēšanā?
Riskējot būt banāls, atkārtošu - eksports. Ja mēs paskatāmies, piemēram, 2010. gadu, tad iekšējais patēriņš faktiski bija sasalis un eksports bija vienīgais motors. Pagājušajā gadā eksporta ģenerētā nauda jau sāka radīt kaut kādu vilkmi iekšējā tirgū, kas izraisījis zināmu atdzīvošanos pat celtniecības sektorā.
Bet vai tādā gadījumā krīzes pārvarēšanā mums spārnus neaplauzīs notiekošais eirozonā, kas ir ļoti nozīmīgs eksporta tirgus?
Jā, nevar noliegt, ka šī salīdzinoši lielā eksporta loma vienlaikus ir arī riska elements. Tomēr mūsu priekšrocība ir tā, ka atrodamies salīdzinoši veselīgā reģionā, kas, starp citu, arī liecina, ka savulaik izteiktās prognozes par «divu ātrumu Eiropu» zināmā mērā ir piepildījušās. Respektīvi, nevar teikt, ka ekonomika Skandināvijas valstīs, Vācijā, Igaunijā, Lietuvā attīstās sevišķi veiksmīgi, tomēr vienalga veiksmīgāk nekā Dienvideiropā.
Un ko mēs varam darīt, lai palielinātu iekšējo pieprasījumu? Palielināt algas?
Lai palielinātu algas, vispirms ir jābūt naudai... Ņemot vērā, ka budžets pildās samērā sekmīgi, kā stimulu varētu izmantot samērīgu nodokļu pazemināšanu, uzsvaru liekot uz darba ienākumu nodokļiem, nevis patēriņa nodokļiem, jo pēdējo pazemināšana netieši stimulē importu. Ja skatāmies ilgākā perspektīvā, tad jāskatās, kā mēs vispār stimulējam ekonomiku - gan uz eksportu, gan iekšējo tirgu vērsto.
Nacionālajā attīstības plānā ir šis sauklis «ekonomiskais izrāviens». Kā jūs saprotat šo vārdu savienojumu skaitļu izteiksmē? Piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis teica, ka tas nozīmē ekonomikas izaugsmi, kas mērāma divciparu skaitļos. Ojārs Kehris teica, ka labi būs, ja varēsim runāt par 4,5% izaugsmi.
Izmantošu iespēju būt pa vidu šiem viedokļiem... Divciparu skaitļos mērāmu izaugsmi mēs varam panākt, tikai radot kārtējo burbuli, kas, cerams, tuvākajos gados nenotiks. Savukārt pieminētie 4,5%, manuprāt, ir pārāk pieticīgi. Ekonomisti zina, ka augsti attīstītām valstīm, piemēram, ASV, objektīvi izaugsmes griesti ir 2-3% gadā. Attiecīgi mums vajadzētu sev par mērķi stādīt šos griestus dubultot. Tātad es minētu 5-6% izaugsmi gadā kā reāli sasniedzamu mērķi, ja mēs paši nedarām kādas muļķības, izmantojam iespējas. Un izdarām savus «mājas darbus», piemēram, reformējot lēnu, neelastīgu tiesu sistēmu.
Latvijā tā ir iekārtots, ka mēs laiku pa laikam dabūjam ar slapju lupatu pa seju no banku puses. Vai tas, ka mūsu bankās vietējie noguldījumi samazinās, savukārt nerezidentu - jūtami palielinās, nav trauksmes zvaniņš?
Skaidrs, ka viens nevar dot simtprocentīgu garantiju, ka nekad un ar nevienu banku Latvijā nekas slikts nenotiks. Tomēr te jāsaprot šo nerezidentu biznesa specifika - tās ir naudas plūsmas, par kuru apkalpošanu mūsu bankas, vienkārši sakot, iekasē zināmu komisijas maksu, teiksim, 1%. Ja šī plūsma samazinās, tas vēl nenozīmē, ka bankām rodas problēmas ar pašu kapitāla pietiekamību, ka jāmeklē valsts atbalsts un valstij jāsedz šīs zaudētās starpniecības maksas. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim nerezidentu apkalpošanas pozitīvo pusi - arī neatkarīgi pētījumi liecina, ka tā dod apmēram 1,5% no Latvijas IKP.
Kā vērtējat Eiropas Komisijas priekšlikumu apvienot banku noguldījumu garantijas fondus vienotā struktūrā?
Ekonomistu aprindām šī ideja gan nav jauna. Es to vērtēju pozitīvi, turklāt ne tikai no viedokļa, ka tas būtu izdevīgi Latvijai, bet arī vadoties pēc loģikas - bankas Eiropā darbojas starpnacionāli. Tāpēc nav loģiski, ja banka darbojas globāli, savukārt, ja tai rodas kādas problēmas, tad tā ir tās valsts problēma, vai nu kur šī banka dibināta, vai kur sēž tās vadība. Tiesa, jāsaprot, ka līdz ar noguldījumu garantiju sistēmu centralizāciju tam pašam jānotiek ar banku uzraudzību, nacionālajiem banku sektora regulatoriem atdodot daļu no savas neatkarības.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Māris Zanders