Diriģentam Mārim Sirmajam ar savu radošo komandu - režisori Indru Rogu, scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu un izpildītājmāksliniekiem (Valsts akadēmisko kori Latvija un Rīgas Doma zēnu kori, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, aktieriem un solistiem) izdevies vērienīgs, lakonisks un dziļi cilvēcisks - tieši uzrunājošs Artūra Onegera dramatiskās oratorijas lasījums. Tas bija tik iedarbīgs, jo prasmīgi līdzsvaroja mūzikas un drāmas elementus, izvēloties vien dažus zīmīgus telpas režijas akcentus un neieslīgstot kārdinājumā ilustrēt. Divvalodība (dziedājumi oriģinālvalodā, aktierruna latviski) te iederējās organiski, pieslēdzot izpratnei oratorijas plašo spektru no masu tutti vēriena līdz psiholoģismam un no maija dabas gleznas (orķestrī) līdz groteskai. Neraugoties uz Pēterbaznīcas neprognozējamo akustiku, vēstījuma teksti - īpaši Rēzijas Kalniņas un Mārtiņa Egliena runātie - bija sadzirdami pat baznīcas pēdējā rindā. Iebildums gan varētu būt pret titulvarones vienveidīgi patētisko intonāciju (īpaši - kontrastā Egliena dzīvajai runai.) Iespaidīgi tēlains Baibas Berķes un Ilonas Bageles sniegums, Kristīnes Gailītes sakrālā dzidravota soprāns. Tenors Fabriss Dalī perfekts, bet diemžēl atsvešināts.
,,,,,
Ar visdziļāko pateicību par neaizmirstamo vakaru jau tagad vēlos teikt - tas bija viens no 2009.gada ievērojamākajiem klasiskās mūzikas notikumiem. Visupirms liels prieks par Onegera uzvārda parādīšanos Latvijas koncertafišā. Šī izcilā Francijas šveicieša mūzika ir spēcīgas enerģijas lādiņš, kāds tik ļoti nepieciešams mūsu valsts sabiezējušās gaisotnes ozonēšanai. Oratorijas lasījumā Māris Sirmais apliecināja sevi kā operas vēriena diriģents, spējīgs proporcionāli un pārliecinoši uzbūvēt lielu, daudzveidīgu skaņu celtni. Grūti iedomāties piemērotāku titullomas atveidotāju par Rēziju Kalniņu - viņas balss iekļāvās partitūrā gluži instrumentāli un neaizmirstami spēcīgi. Vēlos izcelt Kristīnes Gailītes spožo dziedājumu, Baibas Berķes un Ilonas Bageles dueta saskanīgumu, Mārtiņa Egliena artistiskumu. Katarse nebūtu iespējama bez Ditas Krenbergas flautas pasāžām. Režisores, gaismu mākslinieka un scenogrāfa sadarbība uzteicami minimālistiska, precīza, mūzikai visnotaļ pakārtota un iedarbīga. Pēterbaznīca ir ideāla vieta šādiem pasākumiem, vienīgais mīnuss - runātais teksts nav uztverams, tāpēc lielisks ceļvedis bija Dagnijas Dreikas sagatavotie parindeņi.
,,,,,
Caur laika dūmaku atceros iepriekšējo Žannas d'Arkas uzvedumu (arī vienīgo - žēl!) ar šiem pašiem kolektīviem, taču ar citu uzveduma komandu, citiem solistiem un aktieriem - Lielajā ģildē pirms 27 gadiem. Toreiz mani satricināja pirmā tikšanās ar lieldarbu. Tagad, to uztverot varbūt ne tik svaigi un asi kā pirmoreiz, es tiku pārsteigta ar trāpīgi izvēlēto darbības vietu, kurai dekorācijas bija liekas, kur izteiksmīgi «spēlēja» pašas Pēterbaznīcas sienas un altāris, kur tik daudz spēja pateikt gaisma un krāsa. Šā darba kopējais iznākums ir atkarīgs no visu komponentu harmoniskas saliedētības. Tā arī notika. Viss fascinēja un pārņēma: aktieru spēle, koru un solistu dziedāšana, spriegums un smalkums orķestra sniegumā, diriģenta iedvesma, mākslinieku gleznieciskais piesitiens, režisores precīza un gudra roka. Dalībnieku spēks tika vērsts uz to, lai atveidotu Onegera skaņdarba skaidrību, vienkāršību, diženumu un paša komponista cildenu sajūsmu cilvēka garīgā spēka priekšā. Īsta mūzika īstajā vietā.