Sāksim ar labo - muzicēšanu lielākajā koncerta daļā raksturoja precīza saspēle, intonatīva tīrība, stabila ritma izjūta un izteiksmīgi atskaņoti čellu, lautu, mežragu, klarnešu solo. Romantisks saviļņojums un emocionāla aizrautība pavīdēja arī kontrastainākajās Rahmaņinova 2.klavierkoncerta un Šostakoviča 5.simfonijas ainās, apgarota grācija - atsevišķos brīžos Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta balkona skata interpretācijā. Pārējie iespaidi diemžēl nebija tik pievilcīgi. Pianista A.Ļahovska spilgtākā īpašība šoreiz bija virtuozitāte, Rahmaņinova mūzikas noskaņas krāšņāk izgaismojot vienīgi dramatiskās attīstības mezglpunktos, pārsvarā dominējot blāvam un vienveidīgam lirismam. Diriģenta teatrālie un patētiskie žesti drīzāk piemēroti operas bedrei, nevis koncertskatuvei - ar orķestra spēli tiem varētu būt arī ciešāka saistība, veidojot tādu Šostakoviča simfonijas interpretāciju, kurā īstenota pārdomātāka un viengabalaināka dramaturģija, mazāk neirotisku temporitmu un līdzsvarotāks tembrālais balanss. Skumjākais, ka Prokofjeva, Rahmaņinova un it īpaši Šostakoviča partitūru lasījumos diriģents pārlieku līdzinājās režisoram, kurš ekranizējis scenāriju, ne īpaši labi saprotot, par ko īsti ir stāsts, un kura vietā galveno darbu, kā nu pašiem sanācis, ir veikuši aktieri, specefektu meistari un grima mākslinieki.
Vērtējums: 4 no 5
Liels prieks, ka Operas orķestrim dota iespēja atjaunot simfonisko koncertu tradīciju (protams, ja būs vēl kāds koncerts) - domāju, nav slikti palaikam pārbaudīt profesionalitāti šādā ampluā. Pārbaude izrādījās ļoti sekmīga, tik vien, ka dažbrīd derētu ne tik plakans stīginstrumentu grupu skanējums. Šostakoviča simfonijas atskaņojums bija aizraujošs - likās, gan darbs ieguldīts, gan arī neatslābst mūziķu interese par notiekošo. Modests Pitrens ir teicams arhitekts, simfonijas skanējums viscaur pārdomāts, prasmīgi uzbūvēts. Tas bija lielisks absolūtās mūzikas veidojums bez vēstures sociālā vai politiskā konteksta, toties ar plašu telpu atmiņām un vieglai nostalģijai. Rahmaņinova mūzikā Antons Ļahovskis atkal parādījās kā izcils daudzslāņu domātājs un sadzirdētājs. Ja nu koncerta pirmajās divās daļās vēl bija pa kādam neprecīzākam posmam, trešā daļa burtiski sajūsmināja kā gudri nostrādāts mākslas darbs (nederēs tiem, kas dod priekšroku kvēli aizrautīgam Rahmaņinovam). Pianista un diriģenta ideju mijiedarbība - tuvu pilnībai.
Vērtējums: 4 no 5
Šis vakars paliek atmiņā ar mūsu Operas simfoniskā orķestra emocionālo spēli un niansēto frāzējumu diriģenta Modesta Pitrena vadībā, kas saviļņoja ne tikai Sergeja Rahmaņinova klavierkoncerta simfoniski krāšņajās skaņugleznās, bet jo sevišķi Dmitrija Šostakoviča 5.simfonijā, atklātā ļoti cilvēciskā dimensijā. Modests Pitrens sevi atklāja kā dziļi domājošs un vienlaikus arī impulsīvi emocionāls mūziķis, kurš ar saviem plastiskajiem, artistiskajiem žestiem prot iedvesmot gan orķestri, gan skatītājus. Kopā ar viņu orķestris dzīvi elpo, kas mūzikā patiesi nav mazsvarīgi!
Atzīmēšanas vērts ir visu pūšaminstrumentu sniegums, kuriem visās trijās partitūrās (īpaši Šostakoviča simfonijā un S.Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta balkona mīlas skatā) ir daudz solo un grupu solo. Priecēja pianista un diriģenta saprašanās, ko apliecināja elastīgā lomu maiņa klavierkoncerta gaitā. Tiesa, Ļahovska interpretācijā prevalēja virtuozs vēriens, kura mutulī man pietrūka artikulētu virsotņu.
Niansētās detaļas, izrādās, bija pietaupītas piedevās izsmalcināti nospēlētajai Šopēna mazurkai, bet vieglums - Rimska-Korsakova supervirtuozajam Kamenes lidojumam.#