Varbūt tieši radio un ierakstu ēra veicinājusi pārliecību, ka opera var notikt arī bez dekorācijām utt., vairojot koncertuzvedumu popularitāti, tomēr tieši pēc 5. marta tiešraides vēlme būt klāt un redzēt ieguva jaunu vilinājumu: klātbūtnē sajust, kā no jūras vētras dzīlēm piedzimst tas jūtu tornado, kura epicentrā Otello, kaujās neuzvaramais vadonis, zaudē cīņā ar neaizsargāto Dezdemonu. Patiesībā koncertuzvedums nav nekāda atlaižu karte, jo iztrūkstošo ar uzviju jākompensē gan solistiem, gan klausītājiem. Šajā situācijā lieliska garantija līdz ar izcilo vokālo sniegumu bija A. Antoņenko skatuviskajai pieredzei Otello lomā un I. Kalnas aktieriskumam, spējot šarmantu padarīt pat nošu lapu pāršķiršanu. Vietumis par maz dinamisma jautās vīrišķajā intrigu perēklī, kurā orientēties klausītājam būtu palīdzējuši arī titri. Atraisītāku, vokāli un saturiski niansētāku Jago jānovēl patīkamā tembra īpašniekam Jānim Apeinim, jaunus pārsteigumus nākotnē sola Olgas Jakovļevas sniegums - tas prātā paliekošākais no Verdi vāgneriskajai manierei pietuvinātā muzikālā stāsta, kas nu atmiņā ieguls kā A. Antoņenko un I. Kalnas meistarības saskanīgā kvintesence. Iespaidīgs bija arī operas kora un orķestra veikums pieredzējušā Verdi mūzikas interpreta Normunda Vaiča vadībā gradācijās no maksimāli skanīgiem tutti līdz klusumā trīsuļojošiem solo.
Vērtējums: 4 no 5
Ingas Kalnas un Aleksandra Antoņenko dēļ šis vakars, protams, tapis neaizmirstams. Jo īpaši Dezdemonas lūgšana bija satriecoša - spožs meistardarbs, vokāla skulptūra ar precīzām līnijām un dziļi emocionālu iedarbīgumu. Aleksandrs Antoņenko neapšaubāmi ir premjers, tik vien kā dažas vokāli forsētas epizodes liek aizdomāties, vai tomēr temperaments nebūtu arī maķenīt grožojams. Turpretim Jānis Apeinis (pagaidām?) ne tuvu nav Jago ne balss, ne garīgā spēka ziņā. Faktiski taču tieši šim tēlam būtu jābūt galvenajam varonim - neizmērojama ļaunuma saknei. Neko tādu nemanījām. Pārējie solisti epizodiskajās lomās izklausījās korekti un iederīgi. Kopumā priekšnesums diemžēl bija ritmiski pavāji organizēts. Turklāt Normunds Vaicis balstījās uz virspusējiem teatrāliem momentiem, mazāk uzmanības pievēršot mūzikas saturam. Otello gribētos klausīties rūpīgāk pārdomātā lasījumā. Orķestris (tas nesen sniedza izcilu «solokoncertu» Pitrena vadībā) intonatīvi nelikās gatavs Verdi šedevra atskaņošanai.
Vērtējums: 4 no 5
Jāprecizē, ka klausījos pirmo no abām koncertizrādēm. Tajā tenors Aleksandrs Antoņenko varonīgi tika galā ar vokāli un psiholoģiski grūto Otello vokālo partiju, pats nebūdams pie labākās veselības, taču pārliecinot ar iespaidīgu, karstu dramatismu, ar vokālo dinamismu un apjomu. Tiesa gan (iespējams, tieši no sevis pārvarēšanas un riska stresa?), tas brīžiem šķita jau pārmēru ekspansīvs, ar spēku spiests, pazaudējot lirisko dimensiju un atklājot Otello gandrīz tikai spēka un sveloša niknuma pozīcijā. Tas darīja tēlu vienplākšņainu. Kā tas bija gaidāms, pieredze šajā lomā viņam jau ļauj tajā justies brīvi. Pārsteidzošais vakara atklājums un guvums bija Inga Kalna - manuprāt, izcila Dezdemona. Šī loma piestāv gan I. Kalnas sievišķīgajai esībai, gan balsij, kuru dziedātāja lika lietā plašā krāsu spektrā un noskaņu gradācijā. Turklāt viņa ļoti gudri būvēja šī tēla dramaturģiju līdz pat atvadu ārijai un tai tūliņ sekojošajai lūgšanai.
Lieliska bija Olgas Jakovļevas debija Emīlijas lomā, kuru viņa turklāt dziedāja no galvas! Pabāls un «aizslēgts», šobrīd vēl distancēti inerts likās ļaunā intriganta Jago lasījums Jāņa Apeiņa sniegumā, «otrajā ešelonā» šoreiz ierindojams arī pārējo lomu atveidojums Viestura Jansona, Oļega Orlova, Krišjāņa Norveļa sniegumā. Toties kā negaidīti dzīvs drāmas virzītājspēks šoreiz uzstājās Normunda Vaiča diriģētais LNO orķestris.
Žēl, ka LNO šoreiz taupījusi uz titru tulkojuma rēķina, jo teksti šajā psiholoģiskajā drāmā ir ļoti būtiski, un es nešaubos, ka «normālais ierindas skatītājs», koncertversijā neieraugot pat Dezdemonas slaveno mežģīņizšūto lakatiņu, brīžiem zaudēja drāmas pavedienu.#