Īsi pirms Smieklu tumsā apmeklējuma nolīdzināju profesionālo «parādu» un noskatījos Džilindžera iestudējumu Psihs Dailes teātrī. Lieliska izrāde. Gudrākais un smalkākais vecāku un bērnu attiecību šķērsgriezums, kādu nācies redzēt jaunāko laiku teātrī. Precīzi, godīgi un saviļņojoši. Un tad ir otrs (vai pirmais?) Džilindžers, kurš piedāvā izrādes - šovus specifiskajā «Džilindžera kiča» metodē. Džilindžers apliecina uzticību Nabokovam, iestudējot ne vien viņa vizītkartes darbu Lolita, bet arī divdesmit gadus agrāk tapušo aizmetņa darbu Camera obscura. Izrāde NT atgādina ko līdzīgu siļķu saldējumam. Beigās tā arī nevar saprast, kas īsti apēsts. Attiecības starp rotaļību un nopietnību iestudējumā ir pārāk izplūdušas. Parodija un stilizācija (Šerburgas lietussargi u.c. kinomelodrāmas, franču erotiskie šansoni) - par daudz klišejiska. Intonācijas amplitūda svārstās no klaji komiskām ainām no sērijas - kas notika pēc tam, kad Limuzīna Ēriks sagāja tomēr kopā ar Lāsmiņu (latviešu Lolitu), līdz biedinošam dramatismam teju antīko traģēdiju garā (akluma tēma), kuru Ivars Puga (Krečmars) izspēlē ne mazāk nopietni kā stindzinošajā Ibsena Mazajā Eijolfā. Nemainīgās buduāra purpursārtās dekorācijās Magda/Lolita ir daiļa un kaira, Jura Lisnera sievasbrālis - krietns godavīrs, Zanes Jančevskas piekrāptā sieva - satriekta un izmisusi, bet jaunais aktieris Jānis Āmanis - smuks un šoreiz - puspliks. Jācer, ka režisori viņu nepadarīs par teātra galveno striptīzpuisi, lai gan viņš savu lomu «nodejo» nenoliedzami šarmanti. Tas, cik pamatīgi (morāli un fiziski) tiek apstrādāts ģimenes tēvs Krečmars par ļaušanos kārdinājumam «atcerēties, kā tas ir - turēt rokās jaunas meitenes ķermeni», rada gandrīz sajūtu, ka Smieklus tumsā būtu sacerējušas divas taisnīgās likteņdieves Nabokova un Džilindžere.
Vērtējums: 2 no 5
Pretēji programmiņā citētajam Nabokovam, kas izteicies, ka romānu rakstījis «sava prieka pēc, lai būtu sarežģītāk», Dž.Dž.Džilindžera iestudējums pēc sarežģītības nav tiecies, tas ir režisoriski paviršs, nevērīgs. Kam tas adresēts? Kāpēc? Lai izņirgtu tuvredzīgos, plikpaurainos piecdesmitgadniekus, kas skrien pakaļ divdesmitgadīgajām, vai lai parādītu, ka paaudžu plaisa ir pārāk liela un agri vai vēlu šis sakars novedīs pie kraha? Un viss? Nosēdēt divas stundas teātrī, lai saņemtu šādu plakanu vēstījumu? Cilvēks var justies slikti izjokots. Lielākā neveiksme ir tā, ka izrādei nav ko teikt. Tāpēc nav ne varoņu psiholoģiskā pamatojuma, ne spilgtas formas. Tēlu atveidojumos dominē viena pazīme: Ivaram Pugam nervozi ironiska distancēšanās no sava Bruno Krečmara, uzspēlēts jaunā skuķa liekulīgums E.Skultei, arī otrā plāna lomas ir vienveidīgas maskas: sieva - cietēja, sašutis tikumības aizstāvis, nekauņa mākslinieks, bandīts. Perversais, ķēmīgi grimētais vecis, kas 2.cēlienā uzsteberē pārstāstīt saturu (!), vispār šķiet pārpratums. Iepriecina I.Vītoliņas kostīmi (īpaši E.Skultes Magdai).
Vērtējums: 4 no 5
Ar sarkanu samtu diskrēti iztapsētajā telpā (scenogrāfs Kristaps Skulte) risinās stāsts, labi zināms ne vien no Nabokova romāna Camera obscura (veseliem diviem, jo Lolita jau par to pašu), bet arī dzeltenās preses. Vīrietis ap četrdesmit, meitene zem divdesmit. Pirmais cēliens rit visai draiski, virzoties Džilindžera raksturīgajā shēmā: apjucis galvenais varonis starp apnicīgu sievu un apburošu, seksuāli izaicinošu maitu. Nacionālā teātra pienesums - divi ļoti labi aktierdarbi. Evija Skulte mazgadīgās pavedējas lomā ir ne vien pievilcīga un plastiska (te ļoti palīdzējusi iestudējuma horeogrāfe Inga Krasovska), bet arī ļoti precīza pavisam jaunas, joprojām naivas, bet mazliet jau samaitātas meitenes tēlā. Ivars Puga sava varoņa aizraušanos izaudzē līdz globālai morālai dilemmai. Šie aktierdarbi otro cēlienu padara par nopietnu drāmu, atsedzot kaislības kreiso pusi, kas cilvēkus mēdz pārvērst necilvēkos.