Nežilbina ne lugas, ne režijas izcilība. Bet izrāde ir viena no labākajām šajā sezonā Latvijā, tā ļauj spriest par īpašo «Valmieras teātra fenomenu»: saliedēts dažādu paaudžu aktieru ansamblis, dzīves pazīšana vissmalkākajās priecīgi/sāpīgajās niansēs, cieņa pret jebkura cilvēka likteni, virtuoza grūtā traģikomēdijas žanra pārvaldīšana.
Kaut arī izrādes sižets ir drūmāks par drūmu - vecu ļaužu pansionāta iemītnieku ikdiena, centieni iestudēt Karali Līru, otrreizējā izdzīšana, kad pansionātu nojauc (simbols dzīves galam) -, pēc izrādes pārņem gaiša sajūta.
Kā vienmēr pēc sastapšanās ar gudriem/godīgiem/talantīgiem cilvēkiem/māksliniekiem. Daudzas lomas sacerētas burtiski no nekā. Piemēram, Juris Laviņš uz pansionātu atvesta un atstāta Tēva lomā nepasaka ne vārda, bet poza, kādā viņš sēž, ir pašas pamestības piemineklis.
Leldes Kalējas Keti atkal un atkal lavās pie telefona, lai arī ir aizmirsusi numuru. Bet varbūt numura, uz kuru viņa varētu piezvanīt, nemaz nav.
Arī citu aktieru spēle (L.Dēvica, R.Rudāks) intriģē ar iespēju reizē ticēt un neticēt viņu tēlu versijām par savu dzīvi. Saistoši sekot arī J.Helda, R.Birgeres, A.Apiņa, T.Lasmaņa tēlojumam, bet izrādes zvaigznes ir D.Eversa un F.Deičs.
Vērtējums: 4 no 5
Izrāde atstāj dziļu un sāpīgu pēcgaršu. Savulaik Tbilisi Jaunatnes teātra viesizrādēs Rīgā iepazītais aktieris Otari Bagaturija rosinājis un palīdzējis Valmieras teātrim radīt stāstu ne tikai par vientuļiem, veciem cilvēkiem un dzīves krēslas zonā mītošiem dīvainīšiem, bet par mums visiem. Par mūsu neseno, «mežonīgā kapitālisma» pārvērsto un izārdīto pagātni, trauslo tagadni un vēl nedrošāko nākotni.
Ārēji nepretenciozajā, šķietami brīvi strukturētajā izrādē - līdzībā, kur scenogrāfa Ivara Novika izveidotā vairāklīmeņu konstrukcija rada gan neiekārtotas dzīves uz stalažām, gan dzelzs krātiņa tēlu, - rosās aktieru iedzīvinātie Dieva kukainīši un pakrēšļa ļaudis. Līdzjūtības vērtu drāmu un aizkustinošu attiecību stāstu izdzīvo Dace Eversa un Tālivaldis Lasmanis dzīvē un mākslā strandējušā aktierpāra tēlos. Lielisks - smalks un jūtīgs - ir Feliksa Deiča tēlojums krievvalodīgā Arkādija lomā. Pārliecina K.Salmiņš, M.Mennika, I.Ieviņa, R.Rudāks, J.Helds un citi aktieri pansionāta iemītnieku un viesu lomās. Izrādes pamatintonācija ir skaudra un godīga, un tajā ir daudz vairāk rūgtas patiesības par šodienas situāciju un dzīves izjūtu Latvijā, sākot no mūsu kolektīvajām bailēm un fobijām un beidzot ar mazas saujiņas ļaužu pašpietiekamību, kā to gribētos atzīt. Cienījams un vajadzīgs teātra darbs.
Vērtējums: 4 no 5
Vitāls temperaments. Iekšējas drāmas un pat traģēdijas, kas sadzīvo ar raksturu komēdiju. Pagātne, kas vajā, - un nedzēšamas ilgas pēc mākslas. Tas viss - veco ļaužu pansionātā, ko lugas autors un režisors nesaudzīgi nodēvējis par nabagmāju. Cieņa, pašcieņa un interese pret gados vecākiem cilvēkiem sarado Valmieras teātra izrādi ar JRT Garo dzīvi.
Būtu bijis interesanti redzēt šo izrādi brīvdabā (tā tika izrādīta Cēsu mākslas festivālā), taču arī uz teātra skatuves scenogrāfa Ivara Novika funkcionālā grūstošas un remontējamas, taču gaišas un atvērtas mājas konstrukcija rada īsto vidi. VDT lieliskie aktieri izspēlē veselu dzīvi: izolētā veco, dažkārt arī dīvaino cilvēku kopa atspoguļo sabiedriskos procesus un ētiskās kataklizmas, kas skārušas ģimenes modeli pat nukleārajā Gruzijā, kur nu vēl Latvijā.
Krišjāņa Salmiņa pansionāta direktors Miša (drusku par daudz karikatūrisku vaibstu, citādi - precīzs darbs) nav nekāds melnais tēvs, bet normāls personāžs mūsdienās. Izrādes nemoralizējošajā stāstā kā briljants mirdz Feliksa Deiča aktierdarbs - krievvalodīgais «atbrīvotājs» Arkādijs, taču izrādes finālā par daudz didaktikas. Šekspīra nepārzinātājiem Karaļa Līra epizodes izskan atrauti no kopīgā vēstījuma - īstenībā ir diezgan vienalga, kādu lugu iestudē pansionāta iemītnieki.